klausoties Akāciju palagu, nav iespējams neieslīgt atmiņās, kad Diāna (tā, kas bez gala) dziedāja man, satinusies savos apburošajos matos, tupēdama uz aukstā balkona un pirktos virpinādama Morisona šķiltavas, acis kā dimanti mirdz un valdzina, balss kā efejas apvijas ap manu sirdi un sa(ne)prātu.

vai Tu gribi vai negribi, būs Tev manas vēsās rokas.