Par Abreni es runāju reālpolitiski. Protams tas ir pazemojums. Bet mums bija svarīgs robežlīgums, svarīgāks pat par attiecībām ar Krieviju. Piemēram Japāna neatsakas no Kuriļu salām un tas ir saprotams, bet viņi ir citās pozīcijās, jo viņiem tas nav vajadzīgs, viņi vienmēr var paturēt šo kārti. Es domāju, ka mums ir jābūt gudriem un viltīgiem, visu laiku jāsmaida un rokā jātur nevis liela vāle(kuras mums nav), bet mazs duncītis. Gan mēs tāpat varēsim Abrenes kārti kaut kad izspēlēt.

To par draudzību ar krieviem es arī nedomāju, ka katram būtu pienākums kādu meklēt. Bet kad cilvēks nemāk latviski, tad laipni krieviski teikt - jūs tiešām nemākat latviski? Mums taču ļoti tuvas un pat līdzīgas valodas un ja vēl drusku kautko zin no senprūšu, tad vispār tur sakarību daudz. Un krievam arī interesantāk paliek un iemācīsies vairāk, nekā ar lamāšanu. Pie tam visi apmierināti un nedauzīs viens otram muti bez vajadzības, ar ko tāpat neko nevar panākt.

Par skolām un bērnu dārziem es varētu piekrist, kaut arī man nav nekas pretī ja krievi mācās krieviski, bet kvalitatīvi un ar vēlmi(un šo vēlmi vajag radīt) apgūst latviešu valodu. Bet tur arī jāskatās reālpolitiski. Šobrīd ir tāda situācija, ka mums ir mērs Nils, iespējams arī Maskavas finansēts, ar mūsu bļaušanu viņš iegūst vairāk balsis, nostiprinās domēs un turpina taisīt krievu bērnu dārzus. Un tā sanāk, ka nacionālisti frontāli uzbrūkot noasiņo un patiesībā spēlē par labu krievu bērnu dārziem.