zivs -

Hm, daudz poētisku detaļu Tavā stāstā. Un Tu iesniedzies tēmā, kas man priekš sevis ir par sarežģītu definēt, kā tas izskatās man pašam. Pāstāstīt būtu kaut ko ķerstīties pa gaisu.

Lai ir kāds plauktiņš kārtībai, sarežģīti pārstāstāmo varētu notagot kā iracionālos sapņus, kurus nerealizēsi, vai visticamāk, nē, jo kāpēc gan, bet tie vilina, jo sola sliktas balvas, taču pārsteiguma iespēju arī, ja spēj paļauties uz brīnumiem.
Par braukšanu kaut kur random, kur deguns rāda, pieļauju, daudzi ir vismaz iedomājušies. Man pusaudzim bija stulbu ideju zibšņi, par kuriem pie sevis pasmaidīju, ka var jau, bet nē, kāpēc lai es to darītu, kā pārdomās par Daugavpili. Pēc 22-iem, ar pārdesmit eiro kabatā, es vairāk sliecos domāt, ka saņemtu vien balvu, no kuras būtu nomocījies. Palēnām izdzēris visus šņabja krājumus, kas bija iepirkti mājai, un finālā kā slims balodis tramīgi vīstītos pa benzīntanku, kaut ko neieinteresēti palasot.

Divas idejas es atceros.
Kad es ilgi nogaidījies uz pēdējo busu, un redzi, ka arī citi ir priecīgi beidzot tikt siltumā, un vienkārši sagaidi, – tu jau dodies mājās. Šoferis noteikti arī tā jūtās, viņam pēdējais reiss.
Bet tad, nobraucis vien 2 pieturas, ņem un izkāp ārā. Ne jau lielu gabalu, bet savus 8-10 km soļo pa dzestro vēla vakara gaisu, pavadot busu ar skatu, un nodomājot "wtf, ko es daru?"
Nē, es tā neizdarīju. Tikai nodomāju, ka tas ir pilnīgi reāli, un nebūtu jau nekāda katastrofa, tikai kāpēc lai es tā rīkotos. Uzskatu, ka es spētu, esmu bijis daudzu nesaprasts un "psihs", bet ar to nepietiek, lai darītu to, kas nemaz nešķiet vilinoši. Tikai varētu sev apliecināt, ka tu es gatavs pārbaudīt pats savas robežas.

Otra iracionālisma random doma, ko atceros, jau bija slimīgāka un nebūt ne interesanta.
Pēc pirmās darba pieredzes skolas brīvlaikā, iedomājos, kā būtu par mēnesi pelnīto naudu, par kuru tomēr varēji kaut ko foršu nedārgu nopirkt, aiziet uz saimniecības veikalu, izlikt visu naudu uz kases, lai saskaita, cik tev sanāk elektroštepseļi, parastākie padomju štepseļi, standarts. Lai dod uzreiz kastēs, neplēšot vaļā.
Tas man lika notrīsēt, un strauji pārtraukt par to domāt.

O, šis ir interesanti. Saskatīju nule notikušo neražu, kam pamatā bija pieradums pie komforta. Es uzņēmos palīdzēt cilvēkam, ar prieku, kuram tas ir nenormāli svarīgi. Vienkāršs uzdevums, noorganizēt sūtījumu caur privātajiem uz NL. Kas gan tur varētu saiet greizi? Thh, pilnīgs sīkums.
Kad fakts jau bija noticis, un paciņa vēl nedēļu paliek Rīgā, nožēlojams bija secinājums, ka esmu pieradis pie tik konservētas un sev pielāgotas dzīves, ka ne jau nespēja rīkoties, bet maindsets aizmidzis ērtībās, un nepamana, ka jau gatavais vienkāršais plāns prasa tūlītējas korekcijas. Es kā fermā audzēts dzīvnieks, atteicos ticēt, ka stundas laikā varētu arī nedabūt Bolt taksīti. Es nerīkojos, bet tupi refrešoju aplikāciju, kaut ko histēriski murminot "nu kas ir? kā var nebūt neviena?", jo taksītim taču bija jāpaņem mani no mājas.

Otrs ir zagšana. Bija pat dažādi posmi, formāti.
Sīkums skolā, speciāli ieslēgties ar čomu garderobēs uz mācību stundu, un andrenalīnā reizēm atrast arī kādus dārgumus mēteļu kabatās. Tas drusku izvērsās, līdz mani pieķēra, un šausmas bija visiem.

Otrais posms nenotika. Es varēju piegādāt informāciju un sagādāt ērtu piekļuvi iestādes tehnikai, kurā strādāju. Labi aprīkota videne. Mana loma tur būtu tikai supports. Labi, ka viss nenotika uzreiz. Es kādu nedēļu izdzīvoju šausmas, manai devīgajai fantāzijai stādot visas konsekvences priekšā. Es paspēju TĀ pārbīties, ka kaut ko sameloju par neiespējamību vairs iznest tehniku no skolas.

Abi pirmie bija pieaugšanas vecums, bet trešais jau ar uzspēlētu lepnumu, esot pieaugušam, bet absolūtus niekus. Anti veikalnieku noskaņā (rijīgo veikalu ķēžu), es zagu, cik nav bail, pārsvarā tikai no Rimi. Jau gadiem esmu rimies – es savu esmu godam atsrādājis, laiks jaunajiem, bet mans bērns to uzskata par sliktu domu (arī ja cenas veikalos ir pārskrūvētas līdz agresīvām domām).

Redzēju arī piebildi citam tekstam. Gribu vēl pabeigt darbu, kurš jau spolē, pirms norubos.