Re: Daugavpils
2.. Feb, 2025 | 00:42
cibiņš ≡: zivs
Hm, daudz poētisku detaļu Tavā stāstā. Un Tu iesniedzies tēmā, kas man priekš sevis ir par sarežģītu definēt, kā tas izskatās man pašam. Pāstāstīt būtu kaut ko ķerstīties pa gaisu.
Lai ir kāds plauktiņš kārtībai, sarežģīti pārstāstāmo varētu notagot kā iracionālos sapņus, kurus nerealizēsi, vai visticamāk, nē, jo kāpēc gan, bet tie vilina, jo sola sliktas balvas, taču pārsteiguma iespēju arī, ja spēj paļauties uz brīnumiem.
Par braukšanu kaut kur random, kur deguns rāda, pieļauju, daudzi ir vismaz iedomājušies. Man pusaudzim bija stulbu ideju zibšņi, par kuriem pie sevis pasmaidīju, ka var jau, bet nē, kāpēc lai es to darītu, kā pārdomās par Daugavpili. Pēc 22-iem, ar pārdesmit eiro kabatā, es vairāk sliecos domāt, ka saņemtu vien balvu, no kuras būtu nomocījies. Palēnām izdzēris visus šņabja krājumus, kas bija iepirkti mājai, un finālā kā slims balodis tramīgi vīstītos pa benzīntanku, kaut ko neieinteresēti palasot.
Divas idejas es atceros.
Kad es ilgi nogaidījies uz pēdējo busu, un redzi, ka arī citi ir priecīgi beidzot tikt siltumā, un vienkārši sagaidi, – tu jau dodies mājās. Šoferis noteikti arī tā jūtās, viņam pēdējais reiss.
Bet tad, nobraucis vien 2 pieturas, ņem un izkāp ārā. Ne jau lielu gabalu, bet savus 8-10 km soļo pa dzestro vēla vakara gaisu, pavadot busu ar skatu, un nodomājot "wtf, ko es daru?"
Nē, es tā neizdarīju. Tikai nodomāju, ka tas ir pilnīgi reāli, un nebūtu jau nekāda katastrofa, tikai kāpēc lai es tā rīkotos. Uzskatu, ka es spētu, esmu bijis daudzu nesaprasts un "psihs", bet ar to nepietiek, lai darītu to, kas nemaz nešķiet vilinoši. Tikai varētu sev apliecināt, ka tu es gatavs pārbaudīt pats savas robežas.
Otra iracionālisma random doma, ko atceros, jau bija slimīgāka un nebūt ne interesanta.
Pēc pirmās darba pieredzes skolas brīvlaikā, iedomājos, kā būtu par mēnesi pelnīto naudu, par kuru tomēr varēji kaut ko foršu nedārgu nopirkt, aiziet uz saimniecības veikalu, izlikt visu naudu uz kases, lai saskaita, cik tev sanāk elektroštepseļi, parastākie padomju štepseļi, standarts. Lai dod uzreiz kastēs, neplēšot vaļā.
Tas man lika notrīsēt, un strauji pārtraukt par to domāt.
Lai ir kāds plauktiņš kārtībai, sarežģīti pārstāstāmo varētu notagot kā iracionālos sapņus, kurus nerealizēsi, vai visticamāk, nē, jo kāpēc gan, bet tie vilina, jo sola sliktas balvas, taču pārsteiguma iespēju arī, ja spēj paļauties uz brīnumiem.
Par braukšanu kaut kur random, kur deguns rāda, pieļauju, daudzi ir vismaz iedomājušies. Man pusaudzim bija stulbu ideju zibšņi, par kuriem pie sevis pasmaidīju, ka var jau, bet nē, kāpēc lai es to darītu, kā pārdomās par Daugavpili. Pēc 22-iem, ar pārdesmit eiro kabatā, es vairāk sliecos domāt, ka saņemtu vien balvu, no kuras būtu nomocījies. Palēnām izdzēris visus šņabja krājumus, kas bija iepirkti mājai, un finālā kā slims balodis tramīgi vīstītos pa benzīntanku, kaut ko neieinteresēti palasot.
Divas idejas es atceros.
Kad es ilgi nogaidījies uz pēdējo busu, un redzi, ka arī citi ir priecīgi beidzot tikt siltumā, un vienkārši sagaidi, – tu jau dodies mājās. Šoferis noteikti arī tā jūtās, viņam pēdējais reiss.
Bet tad, nobraucis vien 2 pieturas, ņem un izkāp ārā. Ne jau lielu gabalu, bet savus 8-10 km soļo pa dzestro vēla vakara gaisu, pavadot busu ar skatu, un nodomājot "wtf, ko es daru?"
Nē, es tā neizdarīju. Tikai nodomāju, ka tas ir pilnīgi reāli, un nebūtu jau nekāda katastrofa, tikai kāpēc lai es tā rīkotos. Uzskatu, ka es spētu, esmu bijis daudzu nesaprasts un "psihs", bet ar to nepietiek, lai darītu to, kas nemaz nešķiet vilinoši. Tikai varētu sev apliecināt, ka tu es gatavs pārbaudīt pats savas robežas.
Otra iracionālisma random doma, ko atceros, jau bija slimīgāka un nebūt ne interesanta.
Pēc pirmās darba pieredzes skolas brīvlaikā, iedomājos, kā būtu par mēnesi pelnīto naudu, par kuru tomēr varēji kaut ko foršu nedārgu nopirkt, aiziet uz saimniecības veikalu, izlikt visu naudu uz kases, lai saskaita, cik tev sanāk elektroštepseļi, parastākie padomju štepseļi, standarts. Lai dod uzreiz kastēs, neplēšot vaļā.
Tas man lika notrīsēt, un strauji pārtraukt par to domāt.