31.. Jan, 2025 | 18:04
Dumas idejas, un paredzami būtu dumas balvas.
Stāvēju uz perona, pīpēju, un pamanīju citam bānītim tablo logā, lēnām izritinot cauri DAUGAVPILS. Esmu tik tālu no realitātes, ka tas šķiet vilciens, ja ne uz kirilicas nārniju, tad uz citu valsti noteikti.
Un iedomājies, dzīve tiešām ir brīnums - attēls ir pašas augstākās iespējamās izšķirtspējas, viss (bet vai vajag) ir aptaustāms, un nav nekāda lineārā gameplay. Open world, tikai tiešām "open world", atšķirībā no datorspēļu termina. Tu vari izdomāt dumu, un iekāpt Daugavpils vilcienā. Cilvēki arī nav NPC. Var apkārtējos dūmakaini uztvert par NPC, jo kāda jums vienam par otru daļa, ar konduktori. Ja gribi spēlēt, un ir kapacitāte, visās situācijās iespējams game change. Mani gan neinteresē optional misijas ar cilvēkiem, kuri arī mani labprātāk uztver par NPC.
Bet DAUGAVPILS pārsteidza. Ka tas nav nekāds izdomājums. Vienkārši ej pa open world, ar visām skaņām, atmosfēras efektiem, satver iekāpšanas rokturi, un ap 22-iem tu būsi Daugavpilī.
Duma balva būtu. Es domāju, ka jau līdz Ogrei es sevi pārliecinātu, ka tu mēģināji, parādīji sev, ka viss tiešām ir pa īsto, tik īsti, cik vien var būt. Tie nav nedzīvi sapņi iepretī monitoram, bet tagad met mieru (iedomājies sevi drēgnā naktī daugavpilī uz ielas). Izvēles, ja stulbas, ir iespējamas vēl ar mazāku iesaisti un lielāku efektu - tikai nosvērties un krist pirms pienākošā vilciena. Tu vari tiešām apjaust, ka dzīve ir pilnīgi īsta.
Stāvēju uz perona, pīpēju, un pamanīju citam bānītim tablo logā, lēnām izritinot cauri DAUGAVPILS. Esmu tik tālu no realitātes, ka tas šķiet vilciens, ja ne uz kirilicas nārniju, tad uz citu valsti noteikti.
Un iedomājies, dzīve tiešām ir brīnums - attēls ir pašas augstākās iespējamās izšķirtspējas, viss (bet vai vajag) ir aptaustāms, un nav nekāda lineārā gameplay. Open world, tikai tiešām "open world", atšķirībā no datorspēļu termina. Tu vari izdomāt dumu, un iekāpt Daugavpils vilcienā. Cilvēki arī nav NPC. Var apkārtējos dūmakaini uztvert par NPC, jo kāda jums vienam par otru daļa, ar konduktori. Ja gribi spēlēt, un ir kapacitāte, visās situācijās iespējams game change. Mani gan neinteresē optional misijas ar cilvēkiem, kuri arī mani labprātāk uztver par NPC.
Bet DAUGAVPILS pārsteidza. Ka tas nav nekāds izdomājums. Vienkārši ej pa open world, ar visām skaņām, atmosfēras efektiem, satver iekāpšanas rokturi, un ap 22-iem tu būsi Daugavpilī.
Duma balva būtu. Es domāju, ka jau līdz Ogrei es sevi pārliecinātu, ka tu mēģināji, parādīji sev, ka viss tiešām ir pa īsto, tik īsti, cik vien var būt. Tie nav nedzīvi sapņi iepretī monitoram, bet tagad met mieru (iedomājies sevi drēgnā naktī daugavpilī uz ielas). Izvēles, ja stulbas, ir iespējamas vēl ar mazāku iesaisti un lielāku efektu - tikai nosvērties un krist pirms pienākošā vilciena. Tu vari tiešām apjaust, ka dzīve ir pilnīgi īsta.
Re: Daugavpils
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
disel
date: 2.. Feb, 2025 - 07:59
│Ҩ│
Es bērnībā biju zaglīgs. Nezinu,kā tas sākās. Varbūt tādeļ, ka bij` škrobe, jo vasarā lauku darbos nopelnītais bija jāliek ģimenes budžetā. Vecāki zināja cik esmu nopelnījis, neko paturēt nevarēju. Ričāga man nebija līdz 14 gadu vecumam. Daudz vēlāk kļuvu par uzņēmēju. Par vienu naudiņu nopērc, par trijām pārdod. No atlikušajiem 2% kaut kā dzīvoju. Tā pati bezkaunība un melīgums. Kaut ko nočiept ir vēlme vēl joprojām, tikai attur bailes sēdet ķurķī un dzīves laikā iegūtā empātija, sapartne, ka tā kādam nodarīšu sāpīgi.
atrīt | ₸ | ₸ sākums
Re: Daugavpils
from:![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
zivs
date: 2.. Feb, 2025 - 10:14
│Ҩ│
Kad fakts jau bija noticis, un paciņa vēl nedēļu paliek Rīgā, nožēlojams bija secinājums, ka esmu pieradis pie tik konservētas un sev pielāgotas dzīves, ka ne jau nespēja rīkoties, bet maindsets aizmidzis ērtībās, un nepamana, ka jau gatavais vienkāršais plāns prasa tūlītējas korekcijas. Es kā fermā audzēts dzīvnieks, atteicos ticēt, ka stundas laikā varētu arī nedabūt Bolt taksīti. Es nerīkojos, bet tupi refrešoju aplikāciju, kaut ko histēriski murminot "nu kas ir? kā var nebūt neviena?", jo taksītim taču bija jāpaņem mani no mājas.
Otrs ir zagšana. Bija pat dažādi posmi, formāti.
Sīkums skolā, speciāli ieslēgties ar čomu garderobēs uz mācību stundu, un andrenalīnā reizēm atrast arī kādus dārgumus mēteļu kabatās. Tas drusku izvērsās, līdz mani pieķēra, un šausmas bija visiem.
Otrais posms nenotika. Es varēju piegādāt informāciju un sagādāt ērtu piekļuvi iestādes tehnikai, kurā strādāju. Labi aprīkota videne. Mana loma tur būtu tikai supports. Labi, ka viss nenotika uzreiz. Es kādu nedēļu izdzīvoju šausmas, manai devīgajai fantāzijai stādot visas konsekvences priekšā. Es paspēju TĀ pārbīties, ka kaut ko sameloju par neiespējamību vairs iznest tehniku no skolas.
Abi pirmie bija pieaugšanas vecums, bet trešais jau ar uzspēlētu lepnumu, esot pieaugušam, bet absolūtus niekus. Anti veikalnieku noskaņā (rijīgo veikalu ķēžu), es zagu, cik nav bail, pārsvarā tikai no Rimi. Jau gadiem esmu rimies – es savu esmu godam atsrādājis, laiks jaunajiem, bet mans bērns to uzskata par sliktu domu (arī ja cenas veikalos ir pārskrūvētas līdz agresīvām domām).
Redzēju arī piebildi citam tekstam. Gribu vēl pabeigt darbu, kurš jau spolē, pirms norubos.
atrīt | ₸