Re: Daugavpils
2.. Feb, 2025 | 10:14
cibiņš ≡: zivs
O, šis ir interesanti. Saskatīju nule notikušo neražu, kam pamatā bija pieradums pie komforta. Es uzņēmos palīdzēt cilvēkam, ar prieku, kuram tas ir nenormāli svarīgi. Vienkāršs uzdevums, noorganizēt sūtījumu caur privātajiem uz NL. Kas gan tur varētu saiet greizi? Thh, pilnīgs sīkums.
Kad fakts jau bija noticis, un paciņa vēl nedēļu paliek Rīgā, nožēlojams bija secinājums, ka esmu pieradis pie tik konservētas un sev pielāgotas dzīves, ka ne jau nespēja rīkoties, bet maindsets aizmidzis ērtībās, un nepamana, ka jau gatavais vienkāršais plāns prasa tūlītējas korekcijas. Es kā fermā audzēts dzīvnieks, atteicos ticēt, ka stundas laikā varētu arī nedabūt Bolt taksīti. Es nerīkojos, bet tupi refrešoju aplikāciju, kaut ko histēriski murminot "nu kas ir? kā var nebūt neviena?", jo taksītim taču bija jāpaņem mani no mājas.
Otrs ir zagšana. Bija pat dažādi posmi, formāti.
Sīkums skolā, speciāli ieslēgties ar čomu garderobēs uz mācību stundu, un andrenalīnā reizēm atrast arī kādus dārgumus mēteļu kabatās. Tas drusku izvērsās, līdz mani pieķēra, un šausmas bija visiem.
Otrais posms nenotika. Es varēju piegādāt informāciju un sagādāt ērtu piekļuvi iestādes tehnikai, kurā strādāju. Labi aprīkota videne. Mana loma tur būtu tikai supports. Labi, ka viss nenotika uzreiz. Es kādu nedēļu izdzīvoju šausmas, manai devīgajai fantāzijai stādot visas konsekvences priekšā. Es paspēju TĀ pārbīties, ka kaut ko sameloju par neiespējamību vairs iznest tehniku no skolas.
Abi pirmie bija pieaugšanas vecums, bet trešais jau ar uzspēlētu lepnumu, esot pieaugušam, bet absolūtus niekus. Anti veikalnieku noskaņā (rijīgo veikalu ķēžu), es zagu, cik nav bail, pārsvarā tikai no Rimi. Jau gadiem esmu rimies – es savu esmu godam atsrādājis, laiks jaunajiem, bet mans bērns to uzskata par sliktu domu (arī ja cenas veikalos ir pārskrūvētas līdz agresīvām domām).
Redzēju arī piebildi citam tekstam. Gribu vēl pabeigt darbu, kurš jau spolē, pirms norubos.
Kad fakts jau bija noticis, un paciņa vēl nedēļu paliek Rīgā, nožēlojams bija secinājums, ka esmu pieradis pie tik konservētas un sev pielāgotas dzīves, ka ne jau nespēja rīkoties, bet maindsets aizmidzis ērtībās, un nepamana, ka jau gatavais vienkāršais plāns prasa tūlītējas korekcijas. Es kā fermā audzēts dzīvnieks, atteicos ticēt, ka stundas laikā varētu arī nedabūt Bolt taksīti. Es nerīkojos, bet tupi refrešoju aplikāciju, kaut ko histēriski murminot "nu kas ir? kā var nebūt neviena?", jo taksītim taču bija jāpaņem mani no mājas.
Otrs ir zagšana. Bija pat dažādi posmi, formāti.
Sīkums skolā, speciāli ieslēgties ar čomu garderobēs uz mācību stundu, un andrenalīnā reizēm atrast arī kādus dārgumus mēteļu kabatās. Tas drusku izvērsās, līdz mani pieķēra, un šausmas bija visiem.
Otrais posms nenotika. Es varēju piegādāt informāciju un sagādāt ērtu piekļuvi iestādes tehnikai, kurā strādāju. Labi aprīkota videne. Mana loma tur būtu tikai supports. Labi, ka viss nenotika uzreiz. Es kādu nedēļu izdzīvoju šausmas, manai devīgajai fantāzijai stādot visas konsekvences priekšā. Es paspēju TĀ pārbīties, ka kaut ko sameloju par neiespējamību vairs iznest tehniku no skolas.
Abi pirmie bija pieaugšanas vecums, bet trešais jau ar uzspēlētu lepnumu, esot pieaugušam, bet absolūtus niekus. Anti veikalnieku noskaņā (rijīgo veikalu ķēžu), es zagu, cik nav bail, pārsvarā tikai no Rimi. Jau gadiem esmu rimies – es savu esmu godam atsrādājis, laiks jaunajiem, bet mans bērns to uzskata par sliktu domu (arī ja cenas veikalos ir pārskrūvētas līdz agresīvām domām).
Redzēju arī piebildi citam tekstam. Gribu vēl pabeigt darbu, kurš jau spolē, pirms norubos.