zivs - 3. Maijs 2023

Tagad, kad atgriezies mājās, un cik reizes dzēšu, priekš kam to rakstīt. Laikam priekš goldie.

Vienīgā, ko apskatoties, redzēju, kas spēj iebraukt. Tiešām no one knows, un vai tas ir svarīgi. Jā, tās bija terora ziņas naktī, bet tikai cibā, un terora zvani no rīta bez atkāpes, loģiskā secībā visu koordinēt, kad izvilku reto kārti, ko lieto tikai hc 112. Neatceros, kad vispār būtu tādu lietojis.
Metro nebrūk katru dienu. Visi līdzcilvēki šodien bija 10/10, arī es.

Tā es redzu tavas acis, degunu, muti.
Draiskojoties, nevarot iemigt.

Ar beibēm man viss kārtībā, neko nemeklēju, šonakt runājām 2h pa tel. Un tas ir vairāk kā sirds, tās 2h. Viņai pieder mana sirds, tas ir apgalvojums, detaļas nē, viņai tiešām pieder mana sirds. Vnk ļoti patīc, un tas ir cool.
Fāk tas motoriņš nekad nerimsies savā autonomijā

click

Šodien tik daudz izrunājām mašīnā, ka katrs piedzīvotais sīkums, ne tikai es redzēju, ir kinematogrāfija. Esmu cibas vicekaralis. Karalis ir punkts.
Puskaralis negrib bloķēt komentus, un zina, ka nāks "onanētāji, kas slēpjas aiz durvīm". Nu to transcendent mašīnā tā nepārstāstīt. Visi redzēja to face.
Draugi ieteica vnk vispār ignorēt arī komentos ļaunu, vāju cilvēku.
Kvantiņ, tev esmu fetišs, ne? Nāču, bebe.


Misene ir tik cool, ja par karaļiem. Tas bija mans ļoti zems prāts, pat domāt kategorijās.
Apmēram kā turēt ar acetonu piesūcinātu marli uz pakauša, avotiņa apvidū. Viena reize, un smadzenes ir neatgriezeniski bojātas.

Pietiek ar šodienu. Izņēmis emergency kārti (tagad jau viegli par to runāt), pie reizes redzēju dzīvi ārpus cibas

Ticu. Tikai šodien no sevis, no savas dzīves nav bail

Kāds teica, "tā, lai prāts neizkrīt pa logu".
Par to arī beidzot varēju pateikt mašīnā (ne jau par domu, bet kāds irl dzird, kas ar mani notiek), un brauciens bija tikai bonuss drausmīgam šit, kas bija jārisina.
Pilnīgi nolidojis no spolēm, un ir drausmīgi bail ikdienā. Tāpēc Fisherspooner – Never Win, kur patīk viss, kā tā beibe izskatās ir detaļas, viss tas msg. Tā slāpētā agresija.

Jau tiku rakstījis, fāk atmiņa braukā turp šurp, bet atcerās diezgan daudz, un zina, ka šeit jau tas bijis publicēts. Perfekts "holivudas smaidiņš" ar pirkstu acī "you can never win". Dziesma zelts, mūziķi tādi paši kā es.

To, ko tel sarunā piefiksēju, ir mana drāma. Es teicu, man vienalga, ka viņš neticīgs, un konkrēti noliedz dvēseles pastāvēšanu, viņš ir burvīgs cilvēks. Un tad sevī "oi". Es visu sev par sevi pateicu.

Nu nevar tā beigties, draugi. Sen esmu nosities sienā, izkritis pa logu. Un tas sūds, ne jau šodien, vnk motorē kā apgāzta mašīna. Bija 1993, kad noliku uz jumta, un motors vēl pilnā sparā rēca, un grieza riteņus. Drauga māsa bēga ārā, jo filmās redzēts, ka sprāgst pēc kūleņa. Paspēja pagrābt apelsīna sulas paku, un šokā uzreiz dzert. Ar draugu karājāmies drošības jostās, apjēdzām kas noticis, un smējāmies, tad atsprādzējāmies un nokritām uz šķībā jumta

Daudz labākā pakāpē, man nekad nav bijis brain. Zinat Pleskavas šosejas lielo krustojumu Vecpiebalgā? Mēs ar to pašu draugu, ķipa es pie stūres, saskatījāmies (protams, nekāda reibuma), bijām uz viena adrenalīna vibe. Pa ceļu, tuvojoties pleskavenei ap 80, "davai!". Bija jādabū vēl piekrišana no trešā mašīnā. Viņš bija aizdomājies, un šoseja bija pārāk tuvu. Bez viņa piekrišanas nu nekādi. Mēs pistu pāri pleskavenei tā, pa taisno, uz tiem apmēram 80. Abiem bija tāds fāk, daram! Bet puisis kamēr pierubīja, ko jautājam. Dabūjām bremzēt. Būtu izgājuši sveikā, kad apskatījāmies satiksmi. Diena, vasara, pusdienlaiks

Šis pats extrēmais draugs piekopa visus extrēmā sporta veidus. Es sen jau biju atmatā, nu ar auto jā, neko vairāk.
Ap 2000+ nopirka sev viskrutāko kaitu, nu tā, ka lai izrādītos. Mēs redzējām ar G viņu jau krietni atkopušos. Viņa draudzene reanimācijā raudāja pie viņa pulsa, dienām. Tagad džeks izskatās pilnīgi ok, un turpina extreme. Mēs ar G neredzējām, kas no viņa palika, kad lielais kaits uzrāva (viņa vārdiem) deviņstāvenes augstumā, un tad trieca pret zemi. Visa seja, ķermenis vienās skrūvēs. Nu, extreme, viņam ir princips. Tagad tikai iedomājos, ka mans extreme nav nekāds extreme

Pie mana (ne)pulsa, jo pamodies reanimācijā, teicu "oi, viss easy peasy, es neko tādu nebiju domājis. viss tiešām kārtībā. laidiet mani ārā". Apsūdzēja suicīdā. Tikai biju piezvanījis G, pateikt paldies par visu kas bijis, ja vairs netiekamies. Atsauca no rīta dakterus no tel. Es jau biju izrubījies. Ārsti tika iekšā, jo mammas aprūpētāja tieši, ap 6:30. Ārstiem, pamodies, dabūju labi melot par tablešu daudzumu, jo turētu besīgi ilgi. Nenormāli pieklājīgs, best runājošo reanimācijas nodaļā. Vēlāk tvaicene (ne pirmā reize), apstiprināt ar parakstu, ka "man nav suicīdu domu".

Pārējais pārstāstīts cilvēkam, kas vēl nebija to dzirdējis. Labi apsmējāmies.

Nemeklēju uzmanību, tikai patiesību pašam pret sevi. Dabūju abu meiteņu uzmanību, kā izrādijās, viņām sazvanoties vai sarakstoties.

Vienalga noturēja pašu minimumu, 3 dienas ar katetru pincī (jau rakstīju, psc pamosties ar katetru čurāšanai). Vispār nekustēties ārpus gultas. No way. Tur bija iespēja uz 2 nedēļām vai mēnesi, jau citā nodaļā.

Biju best boy, es to māku. Personāls izkusa, un viņiem jau tā darba pilnas rokas.

upd. Es nekakāju, jau tā bija kauns, ka glītas māsiņas aprūpē "piesietu" pie gultas. Viena krievenīte pēdējā dienā bija tik sexy. Bolīju acis kautrēdamies, kad ceļ segu nost, un dara, kas viņai tur jādara. Cik varēju, turēju sevi sasprādzētiem matiem, max izskatā. Es viņai patiku, bet tas nebija nekas labs, kaut, sanāk, laikam reti sexy boy nonāk tur tādā situācijā. Pārējie bija dirsīgi, neglīti. Viens, no moča nokritis, vispār bija latviešu urla, kaut ko lamājās.

Saprotu, ka kāds Fischerspooner - Never Win var redzēt Mehānisko Apelsīnu. Meh.Ap nevienam nepatiktu, personīgi mani besīja. Pats izvēlies, ko redzi (vai tā vispār var?). Fischerspooner draivā tiešām spēju dzīvot, un priekš manis tās ir ļoti ļoti patīkamas, brīnišķīgas sāpes, ar pūdercukuru, sataisītu taciņās. Pilnīgs komforts.

Please, kādreiz uzlieciet stereo uz max, un noklausieties. Varbūt pat bez video, lai neskatītos Mehāniskajā Apelsīnā. Draivs ir fak vērts.

:) Viss man ir sāpes. Vnk Kelvina skala, ne Celsija.
Nereti cilvēkiem ir virs nulles, vai zem. Man vnk pieaugoši.

Un tagad eju vēl pagulēt

Varbūt vienreiz biju paņēmis ausis ārā. Tāds fāk ar Gus Gus, vispār izolēts no ziepenes, kas nebūt nav tik briesmīga.
Jāzeps gan domā savādāk. Šeit tomēr ir eiropa, pagaidām kropla. Bet atgūties pēc staļina pisiena nevienam nav viegli

Mājās. Stereo nav nepieciešams. Prātā salda vafelīte Hold me in Your arms again, let me touch your velvet skin. Fantastikais Fancy Gus Gus covers.
Vakar varbūt atguvu dzīvi. Šakāļa galvu nevelk tāpat vien ārā

Laikā, kad bija tv raidījums Lifc, ļoti interesējos par spokiem. Nu, par īstiem spokiem. Naivajam neļāva uzzināt joprojām, un labi.
Noticēju Freidenfelda humoram, un saspicējis ausis, klausījos, jo runā par spokiem, pat biju ierakstījis lentiniekā.
Intervēja veci "..bija bail iet pagrabā" Es tāds, tūlīt būs. "..jo tur bija vīna daudz daudz". Pat es sāku aizdomāties, ka laikam tomēr stāsts nav par spokiem. Kas tas bija?
Believe me, es tiešām ticēju, pirms zināju, kas ir Fredis.

Vecmāmiņu ierakstīju, intervēju par spokiem. Kaut kur ir lenta, varbūt vairs nav nolasāma.
Viņa stāstīja, ka mežā kāds brauc (kariete, vai), un tad izrādās, nekā nav. Viss info par spokiem manā dzīvē, ja neskaita spoguļa melnās dāmas, rundāles.

Rundāle, un ir jau stāstīts, bet, iespējams, neviens neklausījās.
Grundge laikā, palikām Rundāles restauratora apartamentos, senajā piemājā pirms pils, neatceros ēkas uzdevumu pils kompleksā.
Bija stāsts, ka tolaik kāds augstmanis dragājis ar zirgiem mājās, un uz pils galvenā tiltiņa nobraucis savu mazo meitiņu. Dažreiz pusnaktī varot redzēt to stāstu uz tiltiņa.

Toreiz ap 1995, izklaidēju ne tikai sevi. Neviens nenāca līdzi, jo tikai man bija pēriens par spokiem. Vasaras nakts stipra lietusgāze. Izgājis pirms pusnakts, mirkstot savās noplēstajās grundge drēbēs, pacietīgi gaidīju tuvumā tiltiņam.
Apstājās tikai vienīgā mašīna uz attālā ceļa, diezgan stipri attāla, ka varēja redzēt tikai auto gaismas, kuras stāvēja un karsējās lietū. Viņi tiešām laikam nodomāja, ka fāk beidzot redz kādu leģendāro no Rundāles spokiem.

Turpat, pavadot vairākas dienas ar restauratoru, mana vecuma čomu, protams, visu pili apskatījām, un gide individuāli pieslēdzās, pavadīja, stāstīja, jo visi taču savējie.

Ar G tikai sākām normāli atlaist. Pils zālē bija paredzēts solista koncerts, pārdesmit cilvēku auditorijai. Sēžam krēslu rindās. Nereibstošam, protams, pilns skaņu nianšu, visu sajūtu spektrs. Katrs sīkums nepaliek nepamanīts. Aprakstīt neizdosies, bet viļņojas vasaras dienas klusumā pils zāle, solists aizkavējies.
Nāk nopietns, jauns džeks, stilīgi cirtains. Nu būs.

Visi sen pārgaidījušies, un atskan alts. Bāc, mums ar G kā izsprāga smiekli, normālā tenorā. Iedomājieties zāles akustiku. Uzreiz apklusām, minūtes raustīdamies, vislaik atkal atsākot, un mēģinot pārtraukt. Inteliģence. Visi piedeva jaunajiem, kas nesen sākuši kniebties.

Pirms apklust viss pēc kārtas, izgāju lodžijā pīpēt, apskatīties maiju. Uz sekundi redzēju brīnišķīgi skaistas debesis ar uzgleznotiem mākoņiem. Par to vien forever in debts

Futene. Ar skolasbiedriem pamatskolā, bija īss posms, kad gājām uz Daugavas stadionu, kaislīgi dažatā aizrauties ar futbolu.
Kaut kas izjuka diezgan drīz. Bija žēl, bija ļoti forši.

Skolā, kad fizkultūras stundā braucām uz kaut kādu hūniju Biķerniekos, draņķīgā laikā, piespiedus spēlēt futbolu, ķēru bumbu vairākas reizes ar tādu labu slap, – dubļaina bumba pilnā ātrumā ietriecas un ievelk netīras, sāpīgas švīkas sejā. Nu, nemīlu es garlaicīgu sportu.

Savukārt Queen - Bicycle piedzīvoju ar ecstasy. Pats labākais no aktivitātēm, pat labāk kā dejot. Esi viens vesels ar velo. Ļoti reti lietojušie draugi Juglā mauca poverī, pa pirmo joslu, pa vidu, ieplestām rokām. Juglas benzīnstacijā mēģināju cik slīpi vispār iespējams pabraukt. Gandrīz ar plecu pie asfalta, tā šobrīd šķiet. Nu nevar tā, stabili nevar. Tas nav sporta mocis līkumā. Ar velo ecstasy ir tik high, ka nezini saprast, protams, pilnā kontrolē pār baiku.

Juglas braucienam, braucām uz brīvdabas muzeju, piestāvētu Fatboy Slim - Slash Dot Dash Dot. Pilnīga velo kaisle. Kaut stāvi gaisā, riteņus pret debesīm. Visi bijām crazy apjukušā priekā, no limits.

Ar mūziku ir bēdīgi, pat neatnesu ausis no koridora. Viss, ko iedomājos, skan prātā, vēlies vai nevēlies.

Vakar vispār negribēju vairs muti vērt vaļā, kur nu vēl cibu. Fak, bs. Zinu, ka tas neesmu es, kāds cits ņem kontroli. Godīgākais pret sevi būtu palikt izdzēstam, nu vismaz uz tām 29 dienām.

Nē, vnk ir pārdzīvots tas, kāpēc cilvēcīgi būtu pilnīgs SHUT UP

Kā man patika par šakāļa galvu. Tik spilgti nemāku pateikt, visu to izdzīvot sevī.

upd. Lūdzu nelasiet, ja jūsu laiks ir vērtīgs. Norāvu ūdeni tualetē. Tas ir viss, kas šeit.

Tumši istabiņā. Gulēt ar segu pār galvu. Deprītis sasniedza. Jāraksta, un gribētos domāt, ka tā nav necieņa. Ja kaut saņemtos paēst. 2 vai 3 dienas neēst nav labi, kaut bijušas 9 dienas.

Sports, smieklīgi. Noguris no domām, kaut kas jādara. Nekad nav paticis piespiedu sports.
Sprintā vispār neko nevarēju. Maratonā, pa to pašu Biķernieku hūniju, vienu klasi izvilku garām visiem sasvīdušajiem, meibi trešā vieta.

Skriet, ja nav vajadzības? Reiz izlēmu skriet, jaunībā, šeit, kvartālos. Divas dienas, trešajā bija lietus, un neskries jau lietus laikā :) Vairs neatsāku, tik boring. Kāpēc bija poverī par sex jaunībā. Svīšana ir key. Svīstot pat nesmirdu, bet svīst ir ugly stafs. Pastāvīgi svīstu ārā, ja neesmu apģērbies minimāli, un vasaras jau visiem tādas, ka peļķes paliek uz galda no rokām. Nekustoties svīst vēl var pieciest.

Mazam tievam, otrajam, pārmaiņus pirmajam mazākajam klasē, ir savas priekšrocības. Basketbolā labi iederējos. Garajiem džekiem izlīdu caur padusi, un atņēmu bumbu, padot tālāk. Pievilkšanās, nemēginot fokusēties izdarīt, dabūju vienīgo 2-nieku liecībā, visas skolas laikā, fizkultūrā. Pēc vasaras, skolotājs rādīja garajiem un lielajiem par poverī virsnormas reizēm "lūk, ko var panākt, ja ir griba (vai aptuveni)". Noklusēju, ka neko nebiju trennējies. Šodienas vārdiem – prāta konstrukti, un viss. Mazs ķermeņa svars. Lielie nevarēja.

Buki bija lielākais murgs. Jau pirms ieskrējiena iztēlojos, kā uzkaros ar kājstarpi, un maucos ar seju pret cieto matraci. Vispār nevar saprast vingrotājus, kas žonglē uz bukiem.

Interesanti bija tūrisma klubiņš skolā un videnē. Līst gar šaurām mālainām klinšu sienām, iet pa slapju baļķi pāri gravai. Karabīnes, rāpšanās pa klinti. Iet daudz pa Gaujas Nacionālo parku. Tie skati, tā noskaņa. Palikšana pa nakti tūristu bāzēs, wild ārā gatavojams ēdiens, celšanās 6-os grūta, bet kad izgājis ārā, dzestrā, rasainā gaisā. Visas maņas.

Snovboards tāds fak. Tikai extrēmā drauga dēļ, nevarēju nedarīt. Kā es ņēmu uz muguras, besīgi sāpīgi atdauzot muguru, galvu. Nevar taču, kad abas kājas sasietas kopā.
Ar snovu G nepaveicās. Viņa snovoja labāk par mani – tas ir turējās uz snova un mācēja manevrēt. Extrēmais vilka viņu aiz mašīnas pa nakts lauku ceļu, un kupenā akmens. Neatceros, bet nebija labi. Pārtraucām tovakar.

Kalnu slēpes, o jā. Ļoti ļoti. Kad pirmo reizi nostājos Karpatos kalna galā "man tiešām te jāiet "90 leņķī" uz leju? Srsly?" Domāju, ka nebija brain, jo kad iemācījos, kalna beigās, tikai ar Dieviņa palīdzību nekas traks nenotika. Šķiet, ātrums bija ap 120, un viss ko varēju, bija kāju muskuļi, neko es tur nemācēju kontrolēt. Eglīti pie beigām reiz nolauzu, starp kājām.
Extrēmists, draugs, bez brīdinājuma, uzvilka uz melnās trases, kādā otrajā dienā, kopš iemācījos tikt no parasta Karpatu kalna lejā. Pat viņš nebija gaidījis, ka tur gandrīz nebija sniega, viens ledus. Pats bija "fāk, kā lai tiek lejā". Diezgan apjukuši, variantu nav.
Bīstamība nekur neizpaliek. Viens puisis nesavāca slēpes (mani tiešām sargāja, jo ar manu mācēšanu varēja notikt daudz trakāk), un ierāvuši elpu, visi apklusuši, skatījāmies. Un tā īsti neizpūtām. Pilnīgi taisni slīdēja uz muguras, ar galvu pa priekšu, precīzā trajektorijā uz diametrīgu metālu. Inerce apstājās pāris centimetrus no pacēlāja staba.

Mammuks daudz izdarīja manas veselības labā. Padomju laikos nebija tā, ka slinki aizej līdz veikalam. Staipījos pārguris līdzi, visu dienu nonstopā ejot vai gaidot kājās.
Krimā es viņu vadāju, man labāks gps. Nevarēja noticēt, ka 8-gadīgs tā easy, visus labirintus, kas iets, mierīgi izvedu pareizi. Kā man patika kalni. 8-gadīgais, izrāvos no rokas, un steigšus rāpos pa pastāvu nogāzi, ļoti neatlaidīgi. Tālāk nevarēju. Es varēju, kaut paslīdu atpakaļ, un meklēju nākamo atbalsta punktu. Mammai piegriezās gaidīt. Pacietība tādam džekiņam laikam neaptrūktos dienu, turpināt rāpties.