3.. Maijs, 2023 | 23:56
cibiņš ≡: zivs
upd. Lūdzu nelasiet, ja jūsu laiks ir vērtīgs. Norāvu ūdeni tualetē. Tas ir viss, kas šeit.
Tumši istabiņā. Gulēt ar segu pār galvu. Deprītis sasniedza. Jāraksta, un gribētos domāt, ka tā nav necieņa. Ja kaut saņemtos paēst. 2 vai 3 dienas neēst nav labi, kaut bijušas 9 dienas.
Sports, smieklīgi. Noguris no domām, kaut kas jādara. Nekad nav paticis piespiedu sports.
Sprintā vispār neko nevarēju. Maratonā, pa to pašu Biķernieku hūniju, vienu klasi izvilku garām visiem sasvīdušajiem, meibi trešā vieta.
Skriet, ja nav vajadzības? Reiz izlēmu skriet, jaunībā, šeit, kvartālos. Divas dienas, trešajā bija lietus, un neskries jau lietus laikā :) Vairs neatsāku, tik boring. Kāpēc bija poverī par sex jaunībā. Svīšana ir key. Svīstot pat nesmirdu, bet svīst ir ugly stafs. Pastāvīgi svīstu ārā, ja neesmu apģērbies minimāli, un vasaras jau visiem tādas, ka peļķes paliek uz galda no rokām. Nekustoties svīst vēl var pieciest.
Mazam tievam, otrajam, pārmaiņus pirmajam mazākajam klasē, ir savas priekšrocības. Basketbolā labi iederējos. Garajiem džekiem izlīdu caur padusi, un atņēmu bumbu, padot tālāk. Pievilkšanās, nemēginot fokusēties izdarīt, dabūju vienīgo 2-nieku liecībā, visas skolas laikā, fizkultūrā. Pēc vasaras, skolotājs rādīja garajiem un lielajiem par poverī virsnormas reizēm "lūk, ko var panākt, ja ir griba (vai aptuveni)". Noklusēju, ka neko nebiju trennējies. Šodienas vārdiem – prāta konstrukti, un viss. Mazs ķermeņa svars. Lielie nevarēja.
Buki bija lielākais murgs. Jau pirms ieskrējiena iztēlojos, kā uzkaros ar kājstarpi, un maucos ar seju pret cieto matraci. Vispār nevar saprast vingrotājus, kas žonglē uz bukiem.
Interesanti bija tūrisma klubiņš skolā un videnē. Līst gar šaurām mālainām klinšu sienām, iet pa slapju baļķi pāri gravai. Karabīnes, rāpšanās pa klinti. Iet daudz pa Gaujas Nacionālo parku. Tie skati, tā noskaņa. Palikšana pa nakti tūristu bāzēs, wild ārā gatavojams ēdiens, celšanās 6-os grūta, bet kad izgājis ārā, dzestrā, rasainā gaisā. Visas maņas.
Snovboards tāds fak. Tikai extrēmā drauga dēļ, nevarēju nedarīt. Kā es ņēmu uz muguras, besīgi sāpīgi atdauzot muguru, galvu. Nevar taču, kad abas kājas sasietas kopā.
Ar snovu G nepaveicās. Viņa snovoja labāk par mani – tas ir turējās uz snova un mācēja manevrēt. Extrēmais vilka viņu aiz mašīnas pa nakts lauku ceļu, un kupenā akmens. Neatceros, bet nebija labi. Pārtraucām tovakar.
Kalnu slēpes, o jā. Ļoti ļoti. Kad pirmo reizi nostājos Karpatos kalna galā "man tiešām te jāiet "90 leņķī" uz leju? Srsly?" Domāju, ka nebija brain, jo kad iemācījos, kalna beigās, tikai ar Dieviņa palīdzību nekas traks nenotika. Šķiet, ātrums bija ap 120, un viss ko varēju, bija kāju muskuļi, neko es tur nemācēju kontrolēt. Eglīti pie beigām reiz nolauzu, starp kājām.
Extrēmists, draugs, bez brīdinājuma, uzvilka uz melnās trases, kādā otrajā dienā, kopš iemācījos tikt no parasta Karpatu kalna lejā. Pat viņš nebija gaidījis, ka tur gandrīz nebija sniega, viens ledus. Pats bija "fāk, kā lai tiek lejā". Diezgan apjukuši, variantu nav.
Bīstamība nekur neizpaliek. Viens puisis nesavāca slēpes (mani tiešām sargāja, jo ar manu mācēšanu varēja notikt daudz trakāk), un ierāvuši elpu, visi apklusuši, skatījāmies. Un tā īsti neizpūtām. Pilnīgi taisni slīdēja uz muguras, ar galvu pa priekšu, precīzā trajektorijā uz diametrīgu metālu. Inerce apstājās pāris centimetrus no pacēlāja staba.
Mammuks daudz izdarīja manas veselības labā. Padomju laikos nebija tā, ka slinki aizej līdz veikalam. Staipījos pārguris līdzi, visu dienu nonstopā ejot vai gaidot kājās.
Krimā es viņu vadāju, man labāks gps. Nevarēja noticēt, ka 8-gadīgs tā easy, visus labirintus, kas iets, mierīgi izvedu pareizi. Kā man patika kalni. 8-gadīgais, izrāvos no rokas, un steigšus rāpos pa pastāvu nogāzi, ļoti neatlaidīgi. Tālāk nevarēju. Es varēju, kaut paslīdu atpakaļ, un meklēju nākamo atbalsta punktu. Mammai piegriezās gaidīt. Pacietība tādam džekiņam laikam neaptrūktos dienu, turpināt rāpties.
Tumši istabiņā. Gulēt ar segu pār galvu. Deprītis sasniedza. Jāraksta, un gribētos domāt, ka tā nav necieņa. Ja kaut saņemtos paēst. 2 vai 3 dienas neēst nav labi, kaut bijušas 9 dienas.
Sports, smieklīgi. Noguris no domām, kaut kas jādara. Nekad nav paticis piespiedu sports.
Sprintā vispār neko nevarēju. Maratonā, pa to pašu Biķernieku hūniju, vienu klasi izvilku garām visiem sasvīdušajiem, meibi trešā vieta.
Skriet, ja nav vajadzības? Reiz izlēmu skriet, jaunībā, šeit, kvartālos. Divas dienas, trešajā bija lietus, un neskries jau lietus laikā :) Vairs neatsāku, tik boring. Kāpēc bija poverī par sex jaunībā. Svīšana ir key. Svīstot pat nesmirdu, bet svīst ir ugly stafs. Pastāvīgi svīstu ārā, ja neesmu apģērbies minimāli, un vasaras jau visiem tādas, ka peļķes paliek uz galda no rokām. Nekustoties svīst vēl var pieciest.
Mazam tievam, otrajam, pārmaiņus pirmajam mazākajam klasē, ir savas priekšrocības. Basketbolā labi iederējos. Garajiem džekiem izlīdu caur padusi, un atņēmu bumbu, padot tālāk. Pievilkšanās, nemēginot fokusēties izdarīt, dabūju vienīgo 2-nieku liecībā, visas skolas laikā, fizkultūrā. Pēc vasaras, skolotājs rādīja garajiem un lielajiem par poverī virsnormas reizēm "lūk, ko var panākt, ja ir griba (vai aptuveni)". Noklusēju, ka neko nebiju trennējies. Šodienas vārdiem – prāta konstrukti, un viss. Mazs ķermeņa svars. Lielie nevarēja.
Buki bija lielākais murgs. Jau pirms ieskrējiena iztēlojos, kā uzkaros ar kājstarpi, un maucos ar seju pret cieto matraci. Vispār nevar saprast vingrotājus, kas žonglē uz bukiem.
Interesanti bija tūrisma klubiņš skolā un videnē. Līst gar šaurām mālainām klinšu sienām, iet pa slapju baļķi pāri gravai. Karabīnes, rāpšanās pa klinti. Iet daudz pa Gaujas Nacionālo parku. Tie skati, tā noskaņa. Palikšana pa nakti tūristu bāzēs, wild ārā gatavojams ēdiens, celšanās 6-os grūta, bet kad izgājis ārā, dzestrā, rasainā gaisā. Visas maņas.
Snovboards tāds fak. Tikai extrēmā drauga dēļ, nevarēju nedarīt. Kā es ņēmu uz muguras, besīgi sāpīgi atdauzot muguru, galvu. Nevar taču, kad abas kājas sasietas kopā.
Ar snovu G nepaveicās. Viņa snovoja labāk par mani – tas ir turējās uz snova un mācēja manevrēt. Extrēmais vilka viņu aiz mašīnas pa nakts lauku ceļu, un kupenā akmens. Neatceros, bet nebija labi. Pārtraucām tovakar.
Kalnu slēpes, o jā. Ļoti ļoti. Kad pirmo reizi nostājos Karpatos kalna galā "man tiešām te jāiet "90 leņķī" uz leju? Srsly?" Domāju, ka nebija brain, jo kad iemācījos, kalna beigās, tikai ar Dieviņa palīdzību nekas traks nenotika. Šķiet, ātrums bija ap 120, un viss ko varēju, bija kāju muskuļi, neko es tur nemācēju kontrolēt. Eglīti pie beigām reiz nolauzu, starp kājām.
Extrēmists, draugs, bez brīdinājuma, uzvilka uz melnās trases, kādā otrajā dienā, kopš iemācījos tikt no parasta Karpatu kalna lejā. Pat viņš nebija gaidījis, ka tur gandrīz nebija sniega, viens ledus. Pats bija "fāk, kā lai tiek lejā". Diezgan apjukuši, variantu nav.
Bīstamība nekur neizpaliek. Viens puisis nesavāca slēpes (mani tiešām sargāja, jo ar manu mācēšanu varēja notikt daudz trakāk), un ierāvuši elpu, visi apklusuši, skatījāmies. Un tā īsti neizpūtām. Pilnīgi taisni slīdēja uz muguras, ar galvu pa priekšu, precīzā trajektorijā uz diametrīgu metālu. Inerce apstājās pāris centimetrus no pacēlāja staba.
Mammuks daudz izdarīja manas veselības labā. Padomju laikos nebija tā, ka slinki aizej līdz veikalam. Staipījos pārguris līdzi, visu dienu nonstopā ejot vai gaidot kājās.
Krimā es viņu vadāju, man labāks gps. Nevarēja noticēt, ka 8-gadīgs tā easy, visus labirintus, kas iets, mierīgi izvedu pareizi. Kā man patika kalni. 8-gadīgais, izrāvos no rokas, un steigšus rāpos pa pastāvu nogāzi, ļoti neatlaidīgi. Tālāk nevarēju. Es varēju, kaut paslīdu atpakaļ, un meklēju nākamo atbalsta punktu. Mammai piegriezās gaidīt. Pacietība tādam džekiņam laikam neaptrūktos dienu, turpināt rāpties.