Kā man stāstīja, divi draugi sievas meklējumos kuģoja garām kādai zemei un, piestājuši, satika jaunu sievieti. Viens no draugiem otru aicināja doties tālāk, jo gan jau skaistākas un jaukākas var atrast, jo šī neesot ne īsti tāda ne šāda, bet otrs, sakot, ka brīnišķīgāku būtni nevarit iedomāties, ar jaunās sievietes piekrišanu gāja pie viņas tēva lūgt viņas roku. Tēvs pabrīnījās par jaunā cilvēka degsmi un teica, ka nu lai ņem vien. Bagātākās un skaistākās ciema meitas varot dabūt par simts govīm, bet viņa meita un viņš pats nekas īpašs neesot, lai maksājot divas govis pūrā. Jaunais vīrs atteicis, ka tad maksāšot simts un tā arī palicis tur dzīvot. Pēc kādiem gadiem viņa vecais draugs atkal kuģojis garām un, piestājot saticis tik piemīlīgu un brīnišķīgu jaunu sievieti, kādu nekur savos ceļojumos nebija manījis. Protams, apciemojot savu veco draugu, sapratis, ka tā ir tā pati neievērojamā jaunā sieviete, ko kādreiz viņa draugs apņēmis par sievu. Protams, morāle nav par cilvēku tirgošanu vai bagāto cilvēku labklājību, bet gan par to, ka, ja pret saviem tuvākajiem izturās tā, it kā viņi būtu simts govju vērti, viņu piemīlība un labums aug neizmērojami. Kaut kā tā, cik nu atceros.