Šis ir mans kārtējais mēģinājums ielikt kādu citu bildīti. Aizvien līdz galam neizprotu, kā tas darāms.

Šodien bija gara, gara diena. Pagulējuši četras stundas, mēs braucām uz Tukumu pakaļ mīkstam atpūtas krēslam, ko man laipni atdāvāja Laima. Kuru, kā es šodien apjēdzu, es pazīstu jau astoto gadu...[un visi cilvēki vienbalsīgā korī nopūšas: tas laiks tik ātri skrien...]

Laima man uzdāvināja Muminu puzli. Viņa zin, ka man mumini ir ļoti mīļi. It īpaši Susuriņš un Mija. Ar viņiem es spēju identificēties visvairāk. Vai arī: viņiem piemīt īpašības, kuras es vēlētos sevī attīstīt. Nezinu droši.

Laukā bija šausmīgi auksti un puteņoja. Mēs piebraucām pie omes mājām un viņa mums iznesa gurķus un ievārījumus par spīti tam, ka mums ir rūķīšu ledusskapis un nav kur to visu sabāzt. Man šķiet, ka brīžos, kad centos to pasacīt, viņai pēkšņi kaut kas ieniezējās ausī un tāpēc manis teiktais palika nesadzirdēts. Bet mēs tikām arī pie jauniem aizkariem, un edgars dabūja divus mēteļus - vectēva ādas jaku (ļoti stilīgi) un omas sarkano jaku (kurai var piespraust pūciņu boa ap apkakli un rokām). Edgaram ļoti piestāv. 

Mēs aizgājām līdz gaisa tiltiņam lai uzsmēķētu, bet sejā pārāk stipri sitās putenis, tāpēc nācās slēpties vārtrūmē. Tad mēs devāmies mājās. Gribētos, kaut būtu siltāks - tad mēs varētu pastaigāties pa mežu un mazliet palaiskoties sūnās vai ezermalā. 

Bet nu - neko darīt. 

Vakariņās mēs ēdīsim karbonādes, ko mums sacepa vectēvs. Un uzdzersim jāņogu sulu.

Ir pavisam omulīgi.