Garastāvoklis:

chipper

2021. gada 20. janvāris, plkst. 08:44

Šonakt mēs bijām pastaigāties. Mēs staigājām pa āgenskalnu un tad mēs nonācām pie akmensdārza un tad mēs sapratām, ka esam apmaldījušies. Biju tērpusies aptuveni tāpat, kā fotogrāfijā [augstāk] labi redzams. Nevar tikai redzēt to, ka apakšā man ir divi balti adīti džemperi [bet šī bilde tāpatās ir uzņemta citā dienā, tāpēc - nav būtiski]. Mēs gājām diezgan ilgi. Bet bija daudz, par ko parunāt. Mēs runājām par:

1. ko darīt, ja sarunu biedrs ir tāds aunapiere, ka nesaprot, ka izteicienā “man ir auksti” acīmredzami ietverta implikatūra “parūpējies par mani”?
2. vai no visiem pārpratumiem varētu izvairīties vienkārši visu ļoti eksplicējot un uzdodot papildinošus jautājumus? ķipa:

• man ir auksti
• vai sakot, ka tev ir auksti, tu implicē vēl kaut ko? ko tu ar to domā - “man ir auksti”? pacenties to paskaidrot pēc iespējas precīzāk, lai mēs būtu droši, ka tas, ko tu domā, kad saki “man ir auksti” ir tas pats, vai vismaz ļoti līdzīgs tam, ko es domāju, kad saku “man ir auksti”?

3. kā mums kaitina cilvēki, kuri saka: “es taču tevi pazīstu’’. Ļoti ierobežojoši. Ko tu ar to domā - tu mani pazīsti? Cilvēks ir mūžīgas pārmaiņas. Tu saskaries tikai ar daļu manu šķautņu konkrētos kontekstos un laika sprīžos. Tu mani zini ciktāl, cik mēs esam saskārušās. Varbūt tu esi veikusi novērojumus, bet tu tāpat mani nevari pazīt. Vai tu pazīsti mani šodien, mani pirms desmit gadiem, mani kas top līdz ar laiku? Tu zini tikai manu mijiedarbi ar tevi, tu vienmēr esi klātesoša savos novērojumos. Tu nezini mani bez sevis. Pat es sev vienmēr neesmu klātesoša.
   Kad cilvēki saka: “es taču tevi pazīstu - gan jau ieradīsies divdesmit minūtes par vēlu” tu sasien ciešāk mezgliņu, kas īpašību “nepunktualitāte” piesien manai identitātei.
   Kad tu man saki, ka pazīsti mani - es taču baiļu brīžos sastingstu un nezinu, ko darīt, un tāpēc man vajadzētu uzmanīties, ejot mājās, tu kļūdies jau pašā saknē - tu jauc kopā divas dažādas lietas. Es sastingstu, kad man sākas panikas lēkme. Tādas man rodas no ļaužu bariem, no ieiešanas pilnās telpās (trauma no skolas laikiem, kur stāvēju pie klases durvīm, nespējot saņemties tās atvērt, jo zināju, ka aiz tām mani gaida izsmieklu un pazemojumu jūra, kamēr tikšu līdz savam solam.) Panikas lēkmes mani stindzina. Bet briesmu brīžos es spēju būt ļoti nosvērta. Es sniegšu piemēru no savas dzīves:

• Ir 2000. gadu sākums. Man ir seši gadi. Mana pusmāsa ir dzimusi. Mēs dzīvojam dzīvoklī, kurā notiek remonts. Mana mamma un mans patēvs daudz kliedz. Vienu dienu viņš atņem viņas mobilo un izsviež viņu laukā pa durvīm. “Sēdi tur, kā suns, un lūdzies, lai es tevi ielaižu atpakaļ!” viņš uzkliedz un aizcērt durvis. Tur nu mēs stāvam, aiz virtuves letes, pie kuras jaunajā gadā dziedājām karaoke. Viņam rokās ir mana mazā māsa. Viņam kabatā ir mammas mobilais. Es nedomāju ne mirkli un paveros viņam tieši sejā un saku: “Atdod man mobilo”.
  Viņš man to atdod. Es izskrienu kāpņu telpā. Pie mammas.
  Drīz ierodas policisti. Viņš izskatās tik nosvērts, it kā nekas nebūtu noticis.
  Es neraudu.

4. Par Nameisi. Es izstāstu viņam visu lielo stāstu par nameisi. Par to, kā viņš cepa man maizi un nesa uz viesu māju nakts vidū, meža malā. Par to, kā es skraidīju pa taciņām ap siguldas pilsdrupām, kamēr viņš ūjināja kā putns un čomiski uzsita kokam pa stumbru “čau!”. Par to, cik patiesi lādzīgs viņš bija. Bāleliņš. Tīrs arhetips. Kā no grāmatas. Izpalīdzīgs, čakls, zobentiņu cilā, labi dzied. Ak, cik greizsirdīga es biju uz viņa māsu.

Jo viņā es redzēju vecāko brāli, ne mīļāko.

5. Par to, cik neveikls, bet vienlaikus valdzinošs attiecībās ir periods, kurā nevar-īsti-saprast kas tad te mums notiek. Un bail vaicāt. Bail pavaicāt par ātru. Bail palaist garām. Bail, ka visas zīmes nolasītas ačgārni. Mēs taču tikai mācījāmies kopā. Un gulējām ar laiku vienā gultā - bet katrs savā gultas galā. Ļoti tikumīgi. Kas notika? Kurā brīdī? Irinas ballīte noteikti bija svarīgs lūzumpunkts. Trīs stundas skatīties vienotram acīs ir pietiekami. Daži visa mūža garumā tik ilgu laiku pavada, otram acīs skatoties. Citi vēl mazāk.

6. Par spēlēm, ko mēs spēlējam. Spēli “es esmu apvainojusies, samīļo mani” vai spēli “lūdzu lūdzu nomizo kartupeļus” “nē nē nē” (lai arī viņš vienmēr nomizo kartupeļus) vai spēli “tagad es ar tevi nerunāju”. Kopš tās liktenīgās reizes, kad es iereibusi sāku pārlieku ātri iejusties dažādās lomās, tādējādi parādot Edgaram to, ka cilvēki nepārtraukti izspēlē lomu spēles, visādu spēļu atpazīšana ir kļuvusi par mūsu ikdienu. Ir arī spēles akadēmiski noskaņotajiem - “es negribu”.

7. Par to, kā ir būt atraidītam un kā - atraidīt.

8. Par gaslightingu un to, ka cilvēki lielākoties nemaz neapzinās, ka to dara.

Šodien mēs brauksim uz Tukumu. Tur Laima man atdos mīkstu atpūtas krēslu ar puķu rakstu. Man nekad nav piederējis atpūtas krēsls!
Mana istabiņa nu izskatīsies tik omulīga. Un man būs uz kā sēdēt, kad izlemšu rakstīt uz sekretera, nevis lielā koka galda. Un izskatīsies tik jauki.

Un varbūt mēs pastaigāsimies. Ja nebūs pārāk auksti. Nav jau nekā daudz, ko redzēt. Melnezers, avots, pagalmi, šūpoles, gaisa tilts kur mazgadīgie lien pīpot, baznīca. Mazdārziņi. Savus pirmos grēcīgos darbus es paveicu tajos - kamēr viens stāvēja uz vakts, es plūcu un bāzu kabatās brīnumgardās ērkšķogas no liela, plata krūma, kas karājās pāri sētmalei (tā kā, tehniski - ielas īpašums…). Ar šitām tantēm nedrīkstēja saiet ragos - tad viņas kļuva par riktīgām raganām. Ķērca un rādīja bomi un solīja uzsūtīt municipāļus.

Pagaidām tā. Atā.