19.09.2021. 02:40

Man nenāk miegs. Mēs klausamies Grebenščikova ‘’Russkij album’’. Gosudarinja aizvien ir mana vismīļākā no dziesmām. No krievu dziesmām. Vai, vienkārši - viena no mīļākajām dziesmām. Jo man prātā ienāca arī Kino - Dereva un Hausswolf - Mountains Crave un tas viss Silver Mount Zion albums un tā jo pro jā m.

Esmu paklausīgi iedzērusi savus trankvilizatorus un apraudājusi savu neglīto seju - savu šķībo muti, savu lielo degunu, savus plānos matus, savas neveiklās kustības.

Edgars, gatavojoties eksāmenam par frančiem izglītojas, lasot Sartra “Nelabumu”. Reiz, vakara pasaciņas vietā viņš piedāvāja palasīt priekšā to. Bet man šķiet, ka man pašai ar savu nelabumu ir gana.

Cik savādi, kā mūzika mūsos var raisīt dažādas emocijas, pat izvest laukā no tik smacējošiem mentāliem stāvokļiem, ka

Man ir grūtības pabeigt teikumus. Tās būs tās zāles. Ietekmējot izjūtas par laiku un telpu. Un atmiņu arī. Un vēl šo to. Kā jau visas lietas. Tās ietekmē visu ko citu arī. Un tā uzpriekšu arvien arvien arvien.

Es gribētu aizmigt 

un tad es gribētu 

lai mani aiznes mākonis, 

silts mākonis.

Aiznes kaut kur tālu prom, kaut kur, kur nav nosacījumu vai āķu vai laika un telpas ierobežojumu un likumu. 

Kaut kur, kur ir silti, bet gaisma nav pārāk spoža. 

Kur mans ķermenis sver tikpat, cik viena dūna.

Šis vakars velkas ilgi. Viņam nemaz nav jābeidzas. Mēs paši drīkstam izvēlēties, kad doties gulēt. Mēs esam paši savi privātie pieaugušie.

Šodien mēs braucām ar mašīnu. Mēs braucām tālu - līdz priekuļiem. Bet pa ceļam mēs piestājām pie Adelīnas, un viņa man atdeva trīs savus lupatu paklājus. 

Priekuļos es satiku savu otro omi, un izlikos, ka klausos. Vairs nevar saprast gandrīz nevienu vārdu, ko viņa saka. Noprast var tikai to, ka vārdi ir pilni žults un baiļu. Mani viņa ir satikusi tik maz, ka viņai nav par ko manī vilties. Es taču studēju. Es dzīvoju Rīgā. Man nav bērnu.

Priekuļos mēs ieguvām vēlvienu jaunu pannu un katliņu un divus ievārījumus. Neuzkavējāmies - vīruss taču. Bet pabužinājām suņus.

Tad mēs aizbraucām līdz siguldai, bet bija ļoti auksti. Par spīti tam, mēs apgājām apkārt ordeņa pilsdrupām un es parādīju Edgaram vietas, kur slapstījos, kad Namis pildīja savus darba pienākumus. Turpat aizvien bija akmeņu un zemes uzkalniņš uz kura pavasara saulē mīlējas zalkši. Es to pati savām acīm esmu redzējusi. 

Viņas vijas kā bezgalīgs, neatšķetināms vadu mudžeklis.

Bija ļoti auksti. Mēs tur nepalikām ilgi.

Mājās es nosedzu visu grīdu ar paklājiem. Tie ir raibi un dažādos toņos. Pēdām ir mīksti. Ienākt drīkst tikai ar zeķēm.

Šī ir īsta aliņa. Te lēni dus augi un elpo grāmatas. Un grīda ir mīksta. 

Edgars uzsilda mammas iedoto zupu. Tā ir laba. Kreptīga. Labs ēdiens, kad neesi gulējis diennakti no vietas. Tā bieži darīt nav veselīgi.

Nu, es jau sāku runāt muļķības. Arlabunakti.