sākumgals
2021. gada 18. janvāris. Mēs aizvien nedrīkstam doties viens pie otra ciemos. Šogad atkal ir iestājusies īsta ziema. Ir ļoti auksti. Pīpējot rokas jāmaina vismaz sešas reizes, ne mazāk. Ir pārāk auksti, lai dotos laukā, bet mēs vairs nevaram izturēt un satiekamies. Mēs metam mazus lokus ap rajonu, lai pārāk nenosaltu, jo vairs nav kafejnīcu, kurās ieiet un apsildīt pirkstus un mēles. Nav vairs bāru.
Es daudz staigāju, un satieku daudzus savus sen nesatiktos draugus. Taču es arī apciemoju tos, kuri ir pavisam vieni.
Gandrīz visi mani draugi ir suicidāli. Ir brīži, kad ir steidzami nepieciešams atbalsts, un vienīgais atbalsts, kas patiesi palīdz - ir klātbūtne.
Ir lietas, par kurām nedrīkst stāstīt. Arī man ir bail stāstīt. Un nav sācies pat karš - it kā.
Bet es esmu bijusi ciemos.
Tomēr tas nav būtiski. Būtiski šajā stāstā ir tas, ka ir pienācis mirklis, kad veidolu gūst kaut kas jauns. Varbūt tas ir saistīts ar priekšējās smadzeņu daivas cietināšanos, kas, kā stāsta, ir process, kas ar mani notiks vēl apmēram divus gadus. Vēl daudz laika visu ko saārdīt.
Varbūt atbilde ir pavisam vienkārša (visticamāk tā ir) - ar mani šajā gadā ir notikušas vismaz četras beigas un, šķiet, trīs sākumi. (Patiesībā, turpinot rakstīt, es sapratu, ka viss šis raksts būs vienas garas atvadas aizgājējiem - un sveicieni jaundzimušajiem)
1) Viena lode - tā ir manu pirmo ilgtermiņa attiecību mokošā nāve.
2) Otra lode - tā ir mana īsā, tam divus mēnešus sekojošā estētiski pārsātinātā romāna dramatiskā nāve.
3) Trešā loda - tā ir manam pirmajam īstajam darbam, un pirmajai reizei manā mūžā, kad tiku atlaista.
Tomēr kaut kas ir dzimis. Trešo lodi nebūtu kur stūķēt, ja es nebūtu ieguvusi šo darbu, uzreiz - pēc bakalaura iegūšanas. Turklāt - filozofijā.
Un otro lodi nebūtu bijis kur stūķēt, ja nebūtu bijis tik skaisti un aizgrābtīgi.
Un pirmo lodi mēs neizšautu, ja pasaule būtu taisnīga.
4) Ceturtā lode - šo gan es gaidīju - mans bakalaura darbs. Es beidzot kaut kas skaitos pati sev. Es esmu kaut ko pabeigusi līdz galam.
Jauna dzimšana un nu jau
5) Piektā lode - iestāšanās maģistra studijās; tad akadēmiskā pārtraukuma lūgšana pret zemi smērējošu depresīvu lēkmju un pašsaustīšanas dēļ.
6;7) Kā divas smagas lodes man rēgojas divas tuvu būtņu nāves - kinorežisora Olafa Okonova - kurš bērnībā ik pa laikam parādījās manas uzmanības epicentrā, un es viņā uzreiz saodu sirsnību un prātīgumu un noliku sev, ka centīšos būt taisni tāda; un Nera.
Kristiana Aļaskas Malamuts. Pirmais suns, ar ko es izjutu tādu, pazīšanās saikni. Kad es viņai kasīju aiz austiņām un viņa pievērusi acis rūkoja, man šķita, ka darbinu kādu kloķi, kurš visu apkārtni nu piepilda ar mieru.
Rudenī lode nošāva manu pieteikumu KKFam (8). Bet mēs esam rūdītas, un centīsimies atkal. Un atkal. Līdz padosimies. Tad gan man būs skumji. Varbūt es nodzeršos.
Dzimst (!) mūsu - filozofu biedru un mākslinieces Adelīnas - kopīgi veidotais jaunais filozofijas izdevums “Tvērums”. Pirmais žurnāls iznāks februārī vai martā, un es tajā, piemēram, reflektēšu par to, kāpēc vienas lietas mums patīk, bet citas - ne.
Turpina dzimt sūrsna. Šoreiz projekta pieteikums izskatās tik glīts, ka es pati sev gribu piešķirt vismaz tūkstoti eiro.
Un šogad piedzima Deigeļa Pilsētas grāmata - mans pirmais vadītais projekts. Ar to es ļoti lepojos.
Un šogad nejauši piedzima arī manas jaunās attiecības. Es netielēšos, bet pastāstīšu. Edgars ir smuks, garš, ļoti uzticams un sirsnīgs. Viņš mani līdzsvaro labāk nekā alprazolams. Viņam patīk brist dubļos, vai, nu, ja ne patīk, tad viņš pārlieku nečīkst. Viņam izdodas mani labi nobildēt. Viņš skaidri domā. Viņš ir ļoti rāms. Kārtīgs. Uz viņu es varbūt attiecinātu vārdu ‘’kārtīgs lietas koks’’ ja tam jau nebūtu citas, nepatīkamas konotācijas (parasti uzreiz iedomājos par alusvēderiem un bumbiereņu satīru). Kad viņš skatās acīs, man ir ērti. Man ar viņu ir ērti. Es nekad nejūtos stulba.
Man nepārmet par manām depresijas vai trauksmes lēkmēm, bet pavaicā: kā rīkoties? Un pavaicā mierīgi. Mēs bieži smejamies, ka patiesībā viņš ir nolīgts man par privāto terapeitu. Tik labs viņš ir.
Protams, viņam ir arī savi netikumi. Piemēram, viņa frizūra neizskatās tā, kā man gribētos.
Es sāku nomierināties. Tik daudz kas ir dzimis un miris. Tik daudz kas turpinās dzimt un mirt. Es nevaru skriet virpulim līdzi. Man ir jāpaliek šeit.
Man ir jābūt kopā ar savu elpu kad tā pamet manu miesu un dodas plašajā gaisa telpā; man ir jābūt šeit, kad tā atgriežas atpakaļ, zaudējusi savu svaru un kļuvusi vēsa.
Manā dzīvokļa īres līgumā ir punkts, kurā norādīts, ka man jāapkopj manā istabā atstātā Lefkoja. Jūtos ļoti atbildīga. Gribu, lai dzimst vairāk, kā mirst. Vai vismaz - uzreiz pārtop.
Bez tās ilgās, drūmās, staipīgās gaidīšanas un ilgām.