PAR KARALISKU SAPNI

-Marī, kur tu esi? - viņš sauca, teikuma beigās pavilkdams beigas uz augšu un izstiepdams. Es viņu vēroju paslēpusies no krūma. Viņš salika rokas ap muti un vaicāja vēlreiz: - marī, kur tu esi? Vai man tevi būs jāmeklē?- . Mēs jau zinājām atbildi. Es nosvelpos kā putns un muku dziļāk biežņā, kas, ņemiet to pie sirds, nebija pavisam droši - mēs runājam par siguldu un tās kalnainajiem mežiem. Es skrēju strauji lejupejošā gravā. -iti uu- es saucu. -iti uuu- viņš atsaucās. -iti uu- es nosvelpjos un metos pieķerties citam kokam. -noķēru!-. Ļoti lepns. “Nu ta’ liela muiža! Vai ta es bēgu?” un samiedzu acis.

Mēs nākam kā no cita laika. Viņam mugurā apmests ordeņa pils mūka tērps (pat ar apmetni) man melna, gala kleita, kura nu novāļājusies sniegos, un ciet neaiztaisīts mētelis. Ko tādi te, no meža nākdami, meklē?

Bet apmeklētāji vēl nav ieradušies un mēs našķojamies sargu būdiņā. Viņš, kā parasti, man uztaisa darbinieku kafiju. Tad dodas atslēgt torni un citas durvis. Es viņam sekoju. Kad visas durvis attaisītas, var uzpīpot. Ir divas vietas, kur biežāk smēķējam - viena ir pils ārpusē, pa taciņu dziļāk mežā, tā, ka paslēpj mežs; vai uz skatu laukumiņa, no kura var redzēt Turaidas pils torņus. Bieži vien ierodas ekskursanti, tad viņam jādodas veikt savus tiešos darba pienākumus. Es staigāju pa taciņām, kas ved ap kalnu un klusi viņus izsekoju. Es uzkāpju augšā tornī un dramatiski izskatos (ja man mugurā ir melnā kleita, protams.)

Reizēm mēs šaujam ar lokiem. Tad es jūtos kā īsta, mežonīga, dabas sieviete. Viss sieviešu spēks saplūst man pirkstos, kad šauju. Un es trāpu - biežāk nekā netrāpu. Aizvien man dziļš sapnis ir tikt pie sava loga.

Tur viscaur nīkst apsūnojuši akmeņi, uz kuriem ir jauki sēdēt vai atspiest plaukstas. Uz tiem es sēdēju pirmo reizi, kad tevi satiku dzīvē.

Es zināju tikai to, ka man internetā bija uzrakstījis kāds puisis, kurš raksta skaistus tvītus. Kad skolā paziņoja, ka dosimies ekskursijā uz siguldas pili, es neko nenodomāju. Bet braucot vilcienā mani pārņēma sajūta - es viņu šodien satikšu. Es zinu.

Mēs nonācām pie pils. Jaunās. Tā manī nekādas sajūtas neizraisīja. Tad mēs apgājām tai apkārt, lai aplūkotu serpentīnu, un tad es to ieraudzīju. Ordeņa pilsdrupas. Es tās atpazinu no zemas kvalitātes fotogrāfijām, kuras tu publicēji savā tviterī. Mana sirds dunēja. Spriedze bija liela - mēs abi savās sarakstēs bijām ārkārtīgi netieši un nesaprotami. Mums rādija lokus, un tad es redzēju tevi pazibam garām. Es sastingu. Man šķita, ka tu vari būt jebkur. Bet tu nebiji. Vēl ne. Tad mūs uzveda kādā telpā, kurā solīja parādīt, kas bija mugurā bruņiniekam. Un modeļa vietā biji tu°/

Ar draudzeni strauji uzskrējām kāpņaugšā lai nebūtu viņam jāveras tieši acīs. Bet viņš skatījās. Un, kad visiem bija jādodas stāvu augstāk, es attapos, ka vienīgā savu maisu esmu atstājusi šajā telpā. Pie viņa kājām. Tā mēs tur bijām. Divi vien. -sveiks- es klusi teicu un paņēmu savu maisiņu un grasījod doties pie pārējiem, kad viņš ierunājās - es darīšu visu, kas būs manos spēkos, lai jūs būtu drošībā - .

Visu ceļu cauri mežam man šķita, ka uz mani glūn. Kad mēs atgriezāmies, es zobos kožļāju divas zilas vizbulītes. Mēs neatvadījāmies bet vakarā tviterī bija ierakstīts tvīts par vizbulītēm.

Ar viņu mēs palikām mežā, rudens nogalē, zem egļu skujām un uz aitu ādām. Mēs vārījām uz uguns brieža konservus ar kartupeļiem apmazgātiem purva rāvā.

Tu cīnījies ar zobeniem. Tu cīnījies tik labi. Kaut kas arhaisks manī gaudoja. Lija lietus. Mēs bijām Grobiņā. Un pēc uzvarētas cīņas tu pienāci pie manis un apsedzi mani ar savu apmetni. Es izkusu.

Es tev sūtīju printētas bildītes ar kuģu gleznojumiem.