kā karalim artūram nozaga tupeles
3.18
jūnijs atnāca straujāk, kā man būtu gribējies, bet es neņemu ļaunā un ievelku plaušās ceriņos svīdušu rīta vēju
ir jāpaspēj saelpot pilnas šūnas ar nupat dzimušo dienu, pirms visa telpa man apkārt atkal ir piebirusi pilna karstuma, mašīnu brēkoņas un celtnieku putekļiem. tepat vien, aiz žoga ceļas manas iknedēļas īgnuma cēlonis, mormoņu saieta nams, un vienīgais prieks par šo visu ir apziņa, ka gan jau viņi nāks pesteļot arī pie mūsu durvīm un mēs varēsim, cik tik mūsu spēkos, parādīt savu grēcīgo ķecerību un pašsaprotamo parakstīšanos uz mūžīgām mocībām elles ugunīs. nē nē, bet tiešām, mūsmājās viens no iemīļotākajiem sarunu tematiem ir šī potenciālā satikšanās aci pret aci ar īstiem reliģiskiem fanātiem, aptaustāmiem un saožamiem un es nevaru beigt par to priecāties
it kā
nu daļēji
bet principā man šķiet, ka, ja nu tiešām vēl jāceļ kādas jaunas mājas, tad nu noteikti ne baznīcas un to saieta nami, kuru ir ellē ratā vairāk, kā vienai civilizācijai nepieciešams. turklāt es nudien ittin priecātos, ja dažādos neparedzamos dienas laikos mums netiktu nogriezta ūdens padeve bez jelkāda iepriekšēja brīdinājuma, un man nebūtu ik dienas jābrien pāri akmeņiem un smiltīm un jādzird klusa un kaitinoša fona rūkoņrīboņbrakšķēšana.

lai būtu kā būdams, briesmīgi turpinu priecāties par dzīves dzīvelību un tās norisi šajā laikā, pat neskatoties uz visiem parādu kalniem, skatēm un tamlīdzīgām blēņām. jo ai! viss, kas pa vidu pasīvam stresam un negulētām naktīm ir bijis tik sāpīgi brīnišķīgs, ka justos neērti ļoti sūdzoties. un pat negulētās naktis, it sevišķi tās, kas pie lapsas, allaž ir bijušas tik cauruncaur tīkamas!! it sevišķi jau tās, kad (gulējušas vai mazgulējušas vai negulējušas vispār) agrā ausmā dodamies uz uzvaras parku turpat pie viņas mājas un inspecējam agrīnos putnus, sēžam kokos un caur zariem vērojam smilgu kupenās slēpušos makšķerniekus. un dzeram tēju no porcelāna tasītēm un pa upi peld pīles un pīlēni un ķērc mellas vārnas un vecas sieviņas un suņi staigā un aizbrauc pirmais tramvajs un viss ir briesmīgi jauki, un dažus rītus mēs lasam pienenes vai nātres un klausamies coju un katrā ziņā brīnišķi izbaudam saules, un pašas savu, mošanos jaunai dienai.

un brīnišķa bij arī pagājusī nedēļas nogale, kad pa taisno no montēšanas prakses lapsas tēva mašīnā ar lāriņu pie sāna devāmies uz liepāju, un pļavas bija pilnas nepieklājīgi dzeltenu rapšu ziedu un skanēja inokentijs un mēs piestājām statoilā pēc lielām papīra krūzēm karstas kafijas un šokolādes un tur bija briesmīgi daudz mazu krievu bērnu un izspūrušu garāmbraucēju, tādu pašu kā mēs. nu vai es, jo biju centusies aizmigt deviņdesmit grādu pozīcijā, ap netīri spūrušiem matiem aptinusi pārlieku platu lakatu un un un
nujā un mums bija pašiem savs jauks un brīnišķīgs nummuriņš fonteina viesnīcā ar skatu uz pagalmu (kurā bēdīgi komiski naktī nācās gulēt lāriņam kamēr kāds viņam nozaga tupeles) un vēlāki mēs devāmies explorot liepājas nomales un atrast savus bohēmiski pajukušos draugus, pirmāk vēl uzrodoties lapsas vecāku un viņu paziņu vēl bohēmiskākajā otrās-dienas ballītē ar fonteina ģitāras solo un pārāk daudz pustukšām stikla glāzēm.
lai nu kā, savus draugus, ar ko es domāju, žurku & co mēs atradām kāda pagalma nostūrī uz betona caurulēm tukšojot dažāda satura bundžas un klausoties eņģeļa nebeidzamajos monologos, ko lapsa allaž iecietīgi dēvē par radiorunāšanu, un, kad lielākā tiesa & co bija aizdevušies citos medību laukos (lasīt: bāros un pagalmos) mēs attapāmies haotiski reivojot pie bohemian rhapsody, bovija un gipsy-punk, kas (arī žurkai nozūdot labākos medību laukos (lasīt: mājās) kļuva par vēl haotiskāku coja klausīšanos, līdztekus ar otru ausi klausoties, kā eņģelis māca lāriņam runāt ar agresīva paskata slāvu tautības cilvēkbūtnēm. šarmanti gan.
tas beidzās ar nīkuļojošu piezemēšanos fire-bārā, kur lāriņš beidzot varēja iejusties savā karaļa artūra tēlā, un lapsa beidzot varēja padejot ar līdzvērtīgu deju partneri, kas izrādījās esam eņģelis. lapsa par šo starpgadījumu izvēlas vairāk nerunāt, kā runāt.
lai nu kā, mums briesmīgi nāca miegs, tamdēļ piekodinājām mūsu vīrieškārtas paziņām vēlāki doties ar' dusēt uz numuriņu, un devāmies gulēt. later on, izrādījās, ka viņi gan bija devušies, kur norādījām, bet apsargi, nemanot atslēgas viņu rokās, nevēlējās arī viņus laist pie visām dienišķajām siltas gultas ērtībām. kas arī ir galvenais iemesls tam, kamdēļ lāriņš pamodās pagalmā zem plēvēm, un bez tupelēm.

bet otrajā dienā mēs devāmies un grobiņas viking-festu un
nu
tas bija ellīgi brīnišķīgi

man briesmīgi sāp roka no rakstīšanas, tamdēļ es likšos mierā un atlikšu savus citudienu izklāstus pašai sev uz citudienu, atvēršu logu un klausīšos ceriņus un smaržošu putnus un gaidīšu dienu un brīvdabas muzeju un visas citas jaukas lietas, ata ata