Pie manis atnāk ciemiņi. Tie paši - mēs turamies savā sociālajā burbulī. Mēs esam mazāk par desmit.
Katrīna P. ir ierosinājusi, ka mums visiem jāierodas skaisti sapucētiem. Tā nu viņi nāk - Edgars ierodas mājas drēbēs bet tūliņ jož vannasistabā pārģērbties, lai parādītos baltā kreklā ar melnu tauriņu. Katrīnai ir pieguļoša, samtaina, tumši sarkana kleita. Rūdis, kā vienmēr ir bikšturos - bet šoreiz smalkos bikšturos. Katrīta T. ir džinsos, bet mēs to viņai piedodam, jo gana bieži viņa mēdz ierasties uz pavisam parastām pasēdēšanām smalki uzposusies.
Mēs klausāmies plates, ēdam uzkodas - ābolu daiviņas, dzērvenes, cieto sieru, vīnogas. Dzeram vīnu no 2005 gada, ko Katrīnai T. nomēģināt iedeva kolēģe. Mēs dzeram kolumbijas kafiju, ko šodien svaigi maltu nopirku tirgū. Mēs dzeram ugunspuķu tēju, ko ievācu un fermentēju gadu atpakaļ. Mēs runājam par mūsu jauno slepeno filosofisko izdevumu, par biedru jaunākajām publikācijām, par kaķīšiem, par to - kas ir laba, kas slikta dzeja. Mēs esam ļoti priecīgi. Atnāk patrīcija, un mēs rīkojam fotosesiju - uz smalkā, barokālā viesistabas dīvāna viens otram barojam vīnogas, turam sveces un izliekamies, ka lasam Platona ķieģeli. Skan "Ink Spots". Man ir iemutis un mēs visi esam draugi.
Šī ir laba filma.