ofisa ballītes
ārkārtīgi neveikli. visi stāvam katrs pie savas sienas, vienā rokā turēdami glāzīti ar gruzīnu sarkanvīnu, otrā - papīra šķīvīti ar picas šķēli. ik pēc brīža kāds, kurš ir apēdis savu picas šķēli, platiem soļiem šķērso telpu, lai tiktu pie galda tās vidū, un uzliktu uz šķīvīša jaunu picas šķēli, tad atgriežas atpakaļ ierindā. kāds kaut ko ieminas par to, ka "saulīti šodien laikam nesagaidīsim", kāds pajoko, ka "mēs gan šeit neieturam divu metru distanci". cenšos neiztukšot savu vīna glāzi pārlieku ātri, jo zinu, ka tieku novērtēta - kā jaunākais darbinieks (gan stāža, gan vecuma ziņā). pēkšņi ļoti izjūtu, cik pliki ir mani stilbi, un cik ļoti nesaderīgs mans džemperis ar manu plāno, īso kleitiņu, ko vilku sava krusttēva kāzās. nesaprotu, vai jūtos sešpadsmitgadīga vai divdesmitgadīga. lai iztukšotu pēdējos malkus no vīna glāzes, nākas atliekt galvu uz atpakaļu, atsedzot savu kaklu visu skatieniem - visievainojamāko no ķermeņa daļām. vienlaicīgi atceros divas lietas - ka nu jau sesto dienu dzeru nervu zāles, kuras varbūt nevajadzētu jaukt ar alkoholu; un ka manu kaklu aizvien rotā maigi zili ziedi no mūsu pēdējā atā.
manas kolēģes un es sinhroni salokam papīra šķīvīšus un pametam telpas.
es esmu gatava turpināties.