staipekņi
Brokastīs ēdu marinētas siļķes un gremoju nu jau neapšaubāmo un ilgi vairs neatliekamo faktu, ka drīz manis vairs šajā matīsa dzīvoklītī nebūs. Atkal kopā ir jāsavāc kastes, jāatritina striķi, jāsaliek grāmatas kaudzītēs un saudzīgi azotē jāiesprauž puķu pods, lai kaut kur dotos. Kā novembrī, tikai tagad laukā spīd saule un mēs nebrauksim ar 22. troleibusu no manas mātes mājām līdz mūsu jaunajām. Tagad visas tās lietas, kuras man ceļo līdzi, es pa gabaliņam uz īsu laika sprīdi izdalīšu savai mātei, studiju biedriem un draugiem.
Tas palīdz. Draugi palīdz. Studiju biedri palīdz. Arī viņus es saucu par saviem draugiem. Man šķiet, ka es ilgu laiku nebiju savā galvā nemaz nodefinējusi, ko nozīmē - draugs. Kāds ar ko kopā jūties labi? Kāds, ar ko kaut ko dari kopā? Ar kuru dalies katrā ikdienas sīkumā? Vai ir kāda skala, kas nosaka to, kurš ir vairāk, un kurš - mazāk - draugs?
Emīls saka, ka draugs ir cilvēks, ar kuru tev nav neērti satikties divatā. Es domāju, ka tas ir būtisks kritērijs. Tas ietver visu pārējo. Lai gan ir arī tādi cilvēki, kurus vienmēr sanāk satikt neatšķeļamā divatībā. Un ir ērti. Es domāju, ka viņi arī ir draugi - kā divcilvēku kopums.
Man mazliet slāpa, tāpēc uzvāriju melno tēju. Tas ir viens no paradumiem, kurus esmu aizguvusi no tevis, un droši vien tie paliks man pielipuši vēl ilgi. Melno tēju tu vāri tā:

1. Uzliec vārīties ūdeni
2. Krūzītē ieliec divus maisiņus melnās tējas
3. Uzlej ūdeni, bet atstāj vēl kādu pussprīdi brīvu
4. Ļauj, lai ievelkas
5. Pievieno cukuru
6. Pievieno aukstu ūdeni no krāna

Tam klāt tu parasti piekod karstmaizītes, bet tās man ir apnikušas. Šorīt brokastīs es ēdu marinētas siļķes. Tu neēd zivis. Tev no viņām ir viegla alerģija. Es ceru, ka istabā nevarēs sajust manas siļķu ēšanas pēdas un tev nepaliks slikti. Man vienmēr ir slikti izdevies savākt pēc sevis. Arī tagad - es pasaku, ka no tevis aizeju, bet aizvien karājos mūsu istabā. Pat sevi pēc mums es nevaru savākt.