do sol mi re do
17.11.
visas apkārtesošās skaņas šķiet izbīdījušas visu no manas galvas ārā. Visu - kā - iepriekšbijušo. Vien-bijušo. To, kas ir galvā, kad tur nav neviena cita (sveša vai savējā). To kas ir galvā un ir tur atnācis no iekšienes. To kas ir nevis registrētājs, bet drīzāk ap-registrētājs, varbūt grāmatvedis, visa-pa-plauktiņiem-salicējs.

Pēdējās nedēļas esmu putrā.
Tu, kā vienmēr, esi disonatīvs.
- Vai tas ir īsts vārds? -
Viņš saviebjas. Tas neizklausās pareizi, viņš saka.
- Bet vai tas varētu būt? Vai es varu izdomāt vārdu? Vai es varu personificēt disonansi?
Viņš parausta plecus, laikam jau. Laikam jau vari. Turpina spēlēt. Es nezinu, kā notiek skaņu meklēšana. Nevaru palīdzēt. Varbūt, ja runa būtu par vārdu meklēšanu, es varētu. Pēc pieredzes. Atpazīt punktus. Bet es nezinu, kā meklē mūziku. Nezinu, kā tev palīdzēt.

Esot tikai septiņas skaņas. Tradicionāli. do do do do do.
klausies šito
do sol mi re do
kā ulmaņlaiku māju durvīm

vakar liki man ēst griķus bet manās rokās neturējās dakšiņa vēlāk tu smējies un teici, ka kaut kur kādā brīdī es esot tev teikusi, ka esmu 'jau saglabājusi griķus'
solis priekšā pakaļā
um pa pā