Klau, atvaino, ka bāžos te ar savu problēmu, bet man ir ļoti runātīgs bērns, kam tagad pieci. Nu viņš visu VISU verbalizē. Nav mirkļa nomoda, kad viņš netaisītu kādu skaņu. Ļurināšana, pļāpāšana, skaņu imitēšana ir nepārtraukts narratīvs. Pusminūte klusuma ir viss, ko var panākt. Ļoti dzīvespriecīgs, iztēles bagāts utjp., bet te ir arī tas aspekts, ka Nepārtraukts troksnis reāli spiež uz smadzenēm. Tas ir tas, ko meditācijā atmet, bet ja tas troksnis, tā pļāpāšana vēl nav paša, tad ir reāli grūti.

Ok, tas laikam nav pārāk neparasti piecgadniekiem. Kā Tev šķiet, kas traumē? Vai tieši tā saprašana, ka visa verbalizēšana nav patīkama un ir apgrūtinoša citiem, vai attieksme ar kādu to pasniedz? Izbesītu vecāku šņācieni lūdzot paklusēt?