burbuļu vīrs un 'plates
esmu apņēmusies vairs nenomocīt sevi ar nogurdinošām eksistenciālām pārdomām par lietām kas notiek un kāpēc, jo tas mani tikai padara drūmu un vāju un liek justies tā, it kā pasaule būtu liela pelēka un nesaprotama masa, un es nemaz, nu nemaz negribu tā jusites.
Šodien mēs bijām Līcā un uz ielas atkal kāds puisis dziedāja ''Imagine'' un kāds cits puisis stūma ratiņus ar lieliem spilveniem emoji veidolā un viņa ratiņu ritenis iestrēga renstelē bet viņš tam nepiegrieza nekādu vērību. Pēc brīža mēs atkal bijām atgriezušies ielā kuru malās aug veikali un kofīšopi un tur atkal bija vīrs ar ratiņiem, tikai šoreiz viņš nestūma vis ratiņus bet stāvēja nomalītē un pūta burbuļus. Man patīk burbuļi.
Tad es nejauši uzskrēju tēvam, viņa brālim (kurš bija nopircis jaunas firmas džinsa bikses) un viņa draudzenes dēlam (kurš vakar apgrieza matus un bija tik pat kluss kā vienmēr) un mēs devāmies uz ķīniešu restorānu ēst nūdeles, bija okei, bet es nebiju izsalkusi un tēvs ņurdēja, ka man jau nekad negaršo nekas, kas garšo viņam (atsauce uz gadījumu trīs dienas atpakaļ kad mēs beidzot nopirkām vistiņas par kurām viņš tik sajūsmināti man bija stāstījis nedēļām ilgi un izradījās, ka man viņas ir par pikantu)
Tad mēs devāmies uz vietu ko tēvs intriģējoši dēvēja par ''apaļo veikalu'' un izrādījās, ka tā ir ēka ar kolonnām pie durvīm un plašu tirgu tās iekšienē un es mūžā neesmu nopirkusi nevienu plati jo man taču nav atskaņotāja, bet tomēr mani pārņēma tik milzīga sajūsma un es būtu pavadījusi vai visu dienu rokoties cauri un cauri kartona kastēm, pilnām plašu ar tik brīnišķīgiem kaverartiem, (it sevišķi pie sešdesmito psihodēlijas no-dalījumiem) bet tēvs jau nepacietīgi sita ar kāju un vēl pēdējā mirklī es paspēju atrast GODDAMNIT ''The crazy world of Arthur Brown'' par trīsdesmit piecām mārciņām un es nodomāju, fuck it, tu nožēlosi, ja tu viņu nepaņemsi, un tad izrādījās ka vispār gatim ir plašu atskaņotājs bez adatas ko viņš kaut kad bija jau minējis bet es allaž esmu cilvēkiem teikusi, ka man ir caura galva tādēļ nu, piedodiet.
Runājot par brīnišķīgām sakritībām - nedēļu atpakaļ atcerējos cik izmisīgi vēlos iemācīties kā LEGIT masēt muguras jo mana vienīgā masāžas pieredze ir īsi masāžas kursi kādus astoņus gadus atpakaļ un viss, ko es no tā atceros ir tāda tizla mīcīšanās. Tā nu es sēdēju un grauzu nagus domājot, hm, kur gan lai es iemācos masēt muguras, jo viss, ko man šajā sakarā piedāvā internets, ir amatieru pornogrāfiskās mājaslapas, un vai ture, izrādījās, ka tēva draudzene vispār ir kvalificēta masiere, kura ar mīļu prātu sniedza man īsu bet plašu ieskatu klasiskās masāžas pamatos un ļāva arī nofilmēt viņu darba procesā.
Tā lūk. Ir atlikušas vēl četras darba dienas, un tad vēl septiņas šaubīgas dienas kurās kaut kas notiks (?) vai arī nekas nenotiks, varbūt es aiziešu līdz tam mistiskajam dīķim, ko mēs aizvakar nofilmējām ar dronu (jo pie mums bija atbraukuši latvieši no blakus pilsētas no kuriem viens ir kaislīgs amatieris-operators)
čau