Garastāvoklis:	blank
Mūzika:	vienkāris - puspēdējais

mazāk runāt, vairāk rakstīt. labāk rakstīt.
koki guļ, tāpec viņus ir viegli aizmirst un nepamanīt ziemā. reiz ziema beigsies. kā jau parasti.
ir jāraksta. tāpēc, lai varētu uzrakstīt, ko redzu un kā un tas būtu pateikts, bet neviens nereaģētu. savādāk jau laikam mūsu teikto pārlieku ietekmē tas, ka ir paredzēta atbilde. viss šis fakenais sarunas koncepts, bļeģ.

bet nevar nerakstīt. nevar. nedrīkst. viss, kas ar tevi noticis, pazūd nepierakstīts. tāpēc ir jāraksta.
par godu tam, kas notiek, tas jāpieraksta, jo tikai tad tas var arī palikt kā notikušais.


re, es atkal esmu jaunā laikā. ir gandrīz septiņi vakarā, marts. strauji satumst jau tā nomākusies diena. autobusā gaismas vēl nav iedegtas. tas ir labi. toņiem ir kaut kas kopīgs tādā pustumsā.
vēl nav tik tumšs, lai ielu gaismas izskatītos pēc urīna. lietus ir saslapinājis ceļu, un tajā jauki izplūst masīnu aizmugurējo lukturu sarkanās gaismas, luksoforu sarkanās, dzeltenās, zaļās, citas baltās.

pieturā ir daudz cilvēku. uz sliedēm arī ir luksofori. vēl uz sliedēm ir kravas vagonu cisternas. dzeltenbālas un apsūbējušas. aiz viņām var redzēt koku galotnes. akropoles milzu sarkanais uzraksts pa kreisi. to vēl tikai būvē. nu jau esam zem tilta. nu vairs ne.
slāpst.
braucošas kravas vilcienu cisternas pa labi. zilas.

jūtos kā nervu slimnieks, kura terapijas sastāvā ietilpst apkārtējo lietu uzskaitīšana. lai nomierinātos, atrodi piecus zaļus objektus savā tuvumā. ieelpo.