man ļoti gribās smēķēt (laikam) bet nav, ko. šķiet, ka laukā varētu būt silti. istabā ir ļoti silti. mazliet pavēru aizskarus un nu gaisma caur logu trāpa taisni baltā gultas palagā un izgaismo visu istabu. gatim miegā kustās roku pirksti.
aiz loga ir liels ceriņkrūms ar zvirbuļiem zaros. kaut kas manās iekšās nejūtas labi, bet es nezinu kas, un nezinu kāpēc.
mans kuņģis pēdējās dienas šķiet sarāvies pavisam maziņš, un es ēdu tik maz, kā zvirbulis. vakar apēdu četrus suši un biju pārēdusies. šodien apēdu divas siermaizītes. vairāk nelien iekšā.
man patīk zvirbuļi. viņi man melo, ka laukā jau ir pavasaris, un es noticu, kad nepaskatos pa logu pati, un neredzu plikos kokus.
tagad laikam ir tas brīdis, kad cilvēki nes kailus zariņus istabā un liek vāzēs, lai atgādinātu sev, kā izskatās zaļas koku lapas.
jocīgi, cik ātri pie viņām var pierast. bet nu man pietrūkst. lapu ēnas un lapu žūžošanas. ir tādi koki, kuru nokritušās lapas smaržo pēc cepumiem. upeņu lapas smaržo pēc upeņu blaktīm.
es negribu vairs iet laukā no mājas. es negribu jau sen. es gribu gaidīt, līdz viss paliek zaļš un silts un mīksts. man riebjas, cik pelēkas ir mājas, man riebjas asfalts un man riebjas elektrības vadi un pretīgās urīna dzeltenās ielas spuldzes. it sevišķi vakaros. un saule nespīd jau nedēļas divas. man pietrūkst saule. viss ir plakans. un nav pa īstam.
un liekas, ka viss tikai atkārto darbības, un visi cilvēki tikai atcerās, kā tas bija kaut kā justies, jo nekā jau nevar sajusties tik pretīgā pelēkā laikā.
un es arī nejūtos pa īstam
man liekas, ka no manis vispār nekas nav vairs palicis pāri. man liekas, ka es esmu sadalījusies un palikusi kaut kur pa ceļam. un bailes ir pārāk lielas, lai es vispār varētu kaut ko
kaut kā
nē ir ļoti ļoti slikti
es kaut ko nedaru pareizi
mēs kaut ko nedaram pareizi