šie cilvēki. kas ir tikpat, cik es, tikai vienā gabalā. vai, ja ne vienā - tad vismaz veselā. vismaz šķautnes ir apaļākas, vismaz stikls ir tīrāks un bez mazām, netīrām skrambām. vismaz tā izskatās. varbūt tāpēc, ka viņi iebrien starp mums, kad mēs ieaugam dūksnājā un vairs nespējam sarunāties. varbūt tāpēc, ka viņi ir gana tālu, lai viņiem nekad, nekas nozīmīgs nebūtu likts uz spēles. es zinu, ka viņi ir tikai šķietamība - tādi kā viņi var būt tikai uz mazu brīdi. jo ilgums un vieglums nevar pastāvēt blakus. un jo ilgāk viņi te būs, jo samirkušāki, jo smagāki viņu soļi, jo mēs savus dūksnājus neprotam iztīrīt paši. es gribu teikt - mūc! un neskaties pāri plecam. vai rauj mani līdzi. es esmu laiviņa ar tauvu un ķieģeļa enkuru piesietu sānā. tu esi liepziedu lapa, ūdensmērītājs, plastmasas krūzīte, kurai nekur nebūs jāatgriežas. un ja tu paliksi, tad paliks priecīgi, un tad vēl bēdīgāk pēctam. bet es vairāk neko nesacīšu - šī ir skatītāju telpa un laiks un es varu tikai raizēties, bet nedrīkstu no raizēm izvairīties, kamēr nepienāk gals un vakars.