man negribas domāt par tavu nepasakāmo kas palicis aiz durvīm
ne tagad, kad ielas ir tik apaļas un mīkstas
ne tagad, kad es eju
ar septiņjūdžu zābakiem pār avotu, pār barona un valdemāra ielai

par to, kas trīcot netiek pāri līnijām - es nedomāšu šovakar
un arī ne par to, kas kaistot sāp
un uzmet baltas putu vātis
es nedomāšu

man pilna kabata ar svecēm ir un vēju
un tirpstot tvīkst pēc pieskaršanās alkstošs pirksta gals
par pašā neaizsniedzamo, par sava svešo
tik jauki burbuļo man pavediens
un dziļi katla dzelmē tad es
nirstu