cita diena
un bija diena kad mēs satikāmies desmitos vakarā pie Depo, pie lieveikala, pie tā, kas pie šosejas, es atbraucu pirmā un riņķoju pa tukšo autostāvvietu, tad ieraudzīju tevi un tu vēl nemaz nezināji ka es par tevi domāju katru mīļu brīdi kopš tā vakara, kad spēlēju varganu depo kopā ar puišu klubu un jums visiem galvā bija naģenes un adriana naģenei ar flomasteru virsū bija rakstīts mc pain jo burtam t nepietika vietas, un tur bija puisis ar divām gumijas pistolēm un es satiku antenu un nauri un mēs uzpīpējām uz kāpnītēm pie depo un pavadījām jūs uz tramvaja pieturu, un barons aizbrauca ar velosipēdu un es tik ļoti negribēju, lai jūs braucat prom, un tad es aizgāju līdzi antenai un naurim un krekhausu stabu ielā, un tur biji tu, istabā ar puisi kuram bija plastmasas pistoles un tu izskatījies ļoti piedzēries un pamāji un man nodrebēja visas iekšas un negribēju kāpt augšstāvā bet man nebija citas izvēles un mēs sēdējām keitas istabā zem boba mārlija plakāta un pie sienām un uz galdiem stāvēja koki puķu podos ko viņi bija nospēruši ko restorānu terasēm un man bija apelsīns, bet ieradās keita kuras draudzene bija ar kerzu iekāpusi mēslos tāpēc viņai bija nelāgs noskaņojums un mēs devāmies uz pīpētavu, kas bija maza istabiņa ar diviem lieliem koka logiem uz zemes bija tikai matracis, tur nebija elektrības tāpēc mēs tumsā tiņām naura tabaku pie atvērta loga (varēja redzēt citas mājas un mazliet debesis) un keita stāstīja par to, kā viņi vēl nav samaksājuši par jūliju un visur ir bardaks un haoss un viņai bail ka viņus izmetīs laukā un tad mēs uzpīpējām ļoti daudz un klausījāmies samsara blues experiment un es istāstīju antenai ka esmu iemīlējusies tevī, kamēr viņa vārīja makaronus un es sēdēju uz kāpnēm, jo es zināju, ka pārplīsīšu, ja neizstāstīšu, un ka atpakaļceļa tāpat man vairs nav un viss jau ir izlemts, tad es saldsērīgi smēķēju pīpētavā kamēr antena un nauris aizmiga, skatījos uz debesīm, rakstīju dzeju, aizmigu, pamodos piecos, debesis bija rozā, aizgāju mājās un aizmigu, un pēcpusdienā jau jurģa vecajā mašīnā ar lapsu un kristiānu braucu uz labudabu un visu ceļu skanēja līvi un mēs varējām pīpēt mašīnā un mēs nopirkām picu un alu un picā bija skaidas tāpēc mēs dabūjām vēl picu

un labasdabas ābeļdārzā bija vien pāris teltis jo mēs bijām ieradušies dienu agrāk un mēs izkārām izbatikotos audeklus kokā un viņi skaisti sūpojās, un vēlāk ieradās edgars ar draudzeni un krišs un mēs dzērām alu un pīpējām un skanēja mazie smirdīgie kociņi albums kraa un pink floyd un mēs apstaigājām teritoriju un es gandrīz aizmirsu alu un kurpes

un nākošajā dienā es satiku ļaudis, daudz ļaudis, kaut cerēju satikt tevi, bet tāpat bija labi, es bizoju un dzēru, kad man piedāvāja iedzert, un visu rītu mēs dzērām kafiju jo krišam bija prīmuss un es satiku antenu jo viņu teltis bija blakus mūsējā un viņu karogs bija panku kaķis un naktī mēs sēdējām pajumtē pie svešiniekiem un es satiku benitu un baronu pēc mantas koncerta un mēs aizgājām pa tumšu ceļu un skatījāmies kā zibeņo un pīpējām un es stāstīju baronam par meditāciju un wardrunu un mēs spriedām par dzīvi un bija kluss un smilšains un mēs cerējām ka negaiss apies mums apkārt un tā arī notika un kristiāns piedzērās un lapsa bija dusmīga un es paliku viņu pieskatīt un mēs gājām uz skatuvi kur dīdžejs spēlēja kraftwerku un dejojām divi vien un dzērām alu un kāds puisis mums iedeva cigaretes un es aizgāju uz rāvu bet lija tāpēc es stāvēju tualetē un satiku nami kurš bija piedzēries un visur bija dubļi un tad es aizgāju atpakaļ pie dīdžeja un kristiāns stāvēja uz skatuves vaļā kreklu un headbangoja ar cigareti rokā un tas bija skaisti tad es viņu nesu uz teltīm un turēju viņa matus kamēr viņš vēma un lapsa nāca gulēt mūsu teltī uz aitādām

un nākošajā dienā namis neieradās uz plūsmu jo piedzērās un aizmiga ābelē un kāds vecs vīrs gleznoja jūru un mazs puika gleznoja ziedošu ābeli kurai apkārt dega sveces un edgars iemainīja savu gleznu pret viņējo, un marta un sinepe glaudīja manas kājas kādā brīdī un lapsa man uzsauca kafiju vismaz divas reizes un mēs no rīta vācām salmus lielos maisos lai cilvēkiem būtu kur sēdēt un antena dziedāja āfrikāņu korī ar nilu īli un naktī mēs aizbraucām uz turaidu un lasījām gailenes un es paliku mālpilī un cepu gaileņu mērci un paliku visu dienu tur kamēr namis bija pilī un mēs sēdējām pie skeita lauka kur mūs aizveda ar mašīnu nameiša draugs un viņi runāja par dzeršanu un man bija garlaicīgi un nāca miegs un namis lasīja grāmatu un izskatījās tik jauki kā izskatās brālis un pilī mēs neko daudz nerunājām, ko nebija jau, ko teikt, bet mālpils parkā es sēdēju ar umi un zīmēju koku un man bija tik žēl, ka es vairs nesatikšu umi, jo es zināju, ka tās ir atvadas un es šeit vairs neatgriezīšos, pie plaukta kur stāv mans priežu sīruops, pie koklēm kurās saspraustas vārnu spalvas, pie lielā rituļa ar aitādām, pie vairoga pie sienas, pie lielā šķēpa ar ķirmju apgrauzto spalu, pie zobena gultas galā, pie grāmatām, pie naktī spīdošajām zvaigznīšu uzlīmēm pie griestiem (tik daudz mēs mēdzām viņās skat'tiies) pie soliņa uz kura sēdējām kad naktī devāmies smēķēt, pie zebru segas un pie balkona kur tu vienmēr ņēmi manas nenodzēstās cigaretes un izkratīji no viņām oglītes, tas ir, namis ņēma)

un es atgriezos rīgā un mēs braucām ar riteņiem cauri šosejai cauri ķengaraga daugavas promenādei un tu stāstīji ka šajā gada laikā te ir daudz odu bet es nevienu nejutu, mēs apstājāmies apsēsties un uzpīpēt, un tu rādīji, ka pāri daugavai, tur, kaut kur, ir rāmava un oskara māja, un es nezināju, ka drīz jau tur ciemošos un sēdēšu uz atzveltnes krēsla pie aizklātā baseina un ēdīšu ābolus un skaitīšu zvaigznes zem mdma, un man sāpēja kājas un riteņbraucēju celinš beidzās tāpēc mēs braucām cauri neapgaismotām dārziņu dubļu takām līdz tgriezāmies uz lielās ielas (kur bija rimi kas stādāja līdz vienpadsmitiem un tad līdz desmitiem un nu atkal līdz vienpadsmitiem) šoseja bija pavisam tumša un varēja redzēt tikai balto ceļa malas līniju kā kokaīna metaforu un spožus mašīnu miglas lukturus kuri mūs padarīja aklus līdz brīdim kad šoferi pamanīja mūsu neveiklo mirkšķināšanu un nomainīja tos uz tuvajām gaismām, mēs apstājāmies autobusa pieturā jo man zvanīja ansis un prasīja kur ir vīgriezes, mēs braucām garām eglēm līdz beidzot nonācām līdz HESam un es nekad tur nebiju bijusi, un debesis bija skaidras tieši virs mums, mēs pārcēlām riteņus pāri malai un apsēdāmies un dzērām vīnu no pakas, baltvīnu, mums abiem garšo baltvīns, ne sarkanvīns, un tev bija nedaudz čipši un es gulēju uz muguras un skatījos, kā krīt zvaigznes, bet palaidu garām vislielāko, tā vismaz tu stāstīji, un , kad mēs aizbēgām aizvējā, ceļa pusē, uzpīpēt, apstājās apsargi un vaicāja, vai mums viss kārtībā, un tu teici, ka jā, mēs tikai skatāmies zvaigznes un viņi aizbrauca projām, un mēs spriedām par zvaigznēm kas izskatās pēc suņiem un vien trijos no rīta devāmies mājās un man ļoti gribējās čurāt, un tu ieslēdzi coju, alumīnija gurķus, vēl dienām viņi man skanēja galvā, un mēs apsēdāmies uz soliņa netālu no tavas mājas, kau ttajā brīdī es vēl nezināju, kur viņas ir un man skumji smeldza tas ka tu nezini, kas notiek manā galvā un man jāuztur šī mokoši distantā komunikācija, un mēs ēdām banānus un tu atskaņoji savas dziesmas telefonā un mēs izpīpējām trīs cigaretes katrs un tu nogriezies un mēs sarunājām tikties piektdienā, un tā arī bija piektdiena, man šķiet

tu teici, lai pasaku, kad nokļūstu mājās un es smaidīju visu ceļu