saspringums
Pēdējā laikā man ir sajūta, ka visi no manis atvadās.
Divas dienas atpakaļ es pamodos un nezināju, ko darīt, un kad gatis man piedāvāja doties viņam līdzi, lai "blieztu un spēlētu sintiņus" ādmiņu ielā, es pirmo reizi atteicu, laikam jau nu beidzot iemācījusies saprast, ka rīti, kas sākas šādā omā, neuzlabosies, ja došos tikties ar cilvēkiem, kuri šo dienu ir sākuši atslābuši
Tad es aizbraucu uz Ikšķili.
Es gaidīju, kad atrisīs mezgls, kad palēnināsies sirdsdarbība, kad ienāks gaiss plaušās, kad atslābs muskuļi, bet tas nenotika, arī tad, kad jau sēdēju (silti) zem pleda + tēja un vakariņas + divi kaķi + draudzene + asaras kuras iztek no netradicionāliem un nepierastiem acs stūriem un liek tev domāt, ka varbūt esi vienkārši pārdzēries ūdeni un esi aizmirsis pačurāt + sapringumsxsaspringums + it kā jau mierīgi aiz loga brauc vilcieni un mežu var redzēt + ruds kaķis pagalmā + var pīpēt pie atvērta loga + ?
Tas nenotika un es panācu vienīgi to, ka nokļuvu tajā ārprāta OLā/orbā no kura pusapzināti biju centusies izvairīties?? Sēžot uz datorkrēsla galvu iespiedusi ceļos, stāvoklī, kurā nonākot sabiedriskā vietā tu zaudē visas saites ar kustīgiem un elpojošiem objektiem, bet varbūt tas būtu noticis tāpat vien, tāpat, kā notiek seismiskās vētras un tektoniskās sadursmes, šķietami bez iemesla un neparedzami, no neredzamām spraugām, varbūt kā lodveida zibens un tu vairs nedrīksti ne kustēties, ne elpot, kā klīniskā nāvē kur tu peldi pats sev pāri kā spoks un nespēj atgriezties, it kā būtu atslēgta zona un saplīsušas visas antenas
es viņai saku, zini, lielākoties cilvēki, kuri sarunājas, pat neatrodas vienā un tajā pašā METAFIZISKAJĀ telpā, ja saproti, ko gribu sacīt. Viņa saka "jā", bet kāpēc gan lai es ticētu? Viņi visi vienmēr saka "jā". Neviens negrib atzīt, ka nav sapratis, ka nesaprot, ko tu VISPĀR mēģini pateikt, ka vienīgais, kas ļauj viņam pareizajos mirkļos pamāt ar galvu, ir virspusējas LINGVISTISKĀS zināšanas kuras GADĪJUMA pēc jums abiem ir vienā un tajā pašā valodā jo GADĪJUMA pēc jūs esat piedzimuši vienā un tajā pašā reģionā, kultūrā, un jūsu loks GADĪJUMA pēc ir līdzīgs un līdz ar to jums uz brīdi šķiet, ka ne tikai INTERESES sakrīt, bet arī kaut kas, daudz dziļāks, lai arī, visticamāk, nāķsies vilties

Stress nemaz vairs nav ieraugāms, stress nav PANIKA, stress ir mūžīgi mūžīgi trīcošas rokas, mūžīga migla galvā, sejas muskuļi, kas kas raustās kā lēkmē un mēģina alignēties ar attiecīgo emociju kuru tu piespied sev just, lai varētu iesaistīties aktīvā komunikācijā un piepildīt vienu no trīs LAIMĪGAS PAŠSAJŪTAS prasībām, (x ēdiens, x miegs, x saskarsme ar cilvēkiem (x verbāla, x fiziska). Stress ir skatīties un neko neredzēt, jo viss ir miglā, visas skaņas ir miglā, tu esi mežā bet tu dzirdi visas skaņas reizē un tu nevari atrast mieru, tu piespied pieri pie priedes un mēģini kaut ko SASKATĪT bet viss ir tik NOLĀDĒTI IZPLŪDIS, un kāds noteikti, noteikti tevi kaut kur vēro un zin, ka tu esi traka traka traka

Stress ir nezināt, VAI tu esi traka, vai arī tā ir dabiska ķermeņa atkratīšanās no spriedzes, šī roku kratīšana, šie spazmatiskie ķērcieni, kad neviena nav mājās, tas, ka pa ceļam no virtuves uz istabu ar sausu auzu paciņu rokās tu ne tikai sajūti vēlmi viņas izbērt kaķa kastē, bet arī pakļaujies šai vēlmei un stāvi un skaties, kā viņas birst birst birst birst kā mazas apaļas skaidas

Stress ir būt oliņam boliņam plīsušam miljons daļās, un visi karaļvalsts modinātāji nevar tevi pamodināt, un visas karaļvalsts šūpļa dziesmas nevar tevi iemidzināt

stress ir lidmašīna (vai parastā, vai tomēr sācies karš?)
un salūts (vai tomēr bumba?)
un soļi
(tur kāds nāk)