Es ieraudzīju nāvi
kā klusā daba, par kuru tu sastingsti
kad tevi lēni pārklāj gausā sarma
nobalē tavi kauli un āda
acis cenšas atskatīties atpakaļ
bet neskatās laukā

tur – aiz acīm
viņa pamana mani

mani izbiedē tuvuma siltums

es pamāju tev no laika kas straumēm
mani dzenā uz visām pusēm no brāzmainas jūras vēja laika

tu atmāj no iztekošā
tavi pirkstu gali
man atmāj
tu paskaties man acīs
kā nožēlas pilns apskaidrotais

zilo stiklu mēmums griež siltās rokās raupjas rievas
līdz cietas aizaug tavas meitas
nonīkst maigums tu
jaundzimušais mirstošais
embrija pozā saķēris stikla ceļus

brūces un plīsumi nesāp
sāp vientulība

tu man māj atkal un atkal
sejas muskuļi krīt tev pāri kā palss stīvs audums

es gribu tev noglaudīt galvu, bet nespēju

es palieku te
un tad vairs ne
tu paliec te
gaidi, kad arī tev
pāri miglu metīs auksta sarma