mana vecvecmāmiņa mirst.
vienīgie vārdi, kurus viņa var pateikt, ir "jā", "nē" un "man sāp"
viņa sver mazāk, kā mana mugursoma
viņa guļ, sarāvusies embrija pozā, un, palagu neskaitot, viņas kaulus klāj tikai bāla, sausa āda.
es skatos, kā viņa ēd ķiršu ķīseli, un baidos, ka viņa aizrīsies ar kādu no kauliņiem. mana vecmamma saka, ka viņai vēl ir palicis prāts. viņa var izspļaut ķiršu kauliņu. viņa var atteikties no kefīra glāzes.
man šķiet, ka viņa nemaz nemana, ka es atrodos telpā, bet dodoties prom es viņai tāpat pamāju.
viņa atmāj.