par šņabi
sestdien mēs bijām aizkrauklē.
A. tēvs mūs cienāja ar degvīnu no stikla pudeles, slavēdams to kā pašdarinātu, kam es svēti ticēju, līdz viņa sieva mums izstāstīja, ka tas esot bijis parasts šņabis no bodes, atjaukts ar ūdeni. Mani tomēr ļoti simpatizēja šī ideja - dzert šņabi, kas atšķaidīts ar ūdeni. jo 1) vari dzert ilgi un nepiedzerties un 2) nav neviena skaistāka rituāla par graņonkas ieraušanas rituālu
Mazliet pat žēl, ka viņa to pastāstīja - tajā brīdī es biju izrāvusi jau vismaz piecpadsmit ceļakājas un jau nobrīnījos, kopš kura laika man izaugušas tik ņipras azbesta aknas.
Un tecēja degvīns pa rīkli nemaz nededzinādams - tik maigu šņabi es pēdējoreiz biju dzērusi vien septītajā klasē, kad ar klasesbiedrenēm bijām klasesvakarā iešmugulējušas krutku no bruņinieku ielas točkas (viens lats par puslitra mangalīti) - tāpēc arī tas mani nemaz neizbrīnija. Un prāts nudien ilgi turējās skaidrs - vien mēle nodeva, ka skaidrība šķaidīta svētūdenī - parastā dienā es diezin vai pusmūža vīrietim taujātu, vai varu nu arī iestiprināties (tie puiši taču vien bumbu dzenā, ko mēs tur meitenes, laukā, svelmē, vienas darīsim....)