velta
Tas bija sen...kādā trīsdesmito gadu vidū, beigās, četrdesmito sākumā.
tad vēl es biju smuka. es biju smuka un klusiņa, un mani paņēma vietējais saimnieks par meitu.
tā nu es tur slaucu govis, dzinu agrā rīta rasā ar mazu stibu rokā un šuneli.
un no rīta auksti. zeme gluži sasalusi, migla kāpj no dīķiem ārā auksta kā balta sniega mākonis, bāžas sejai taisni priekšā, neļauj uzelpot.
un man - basas kājas. basas kājas aukstā rasā sasalst ātri. sasalst ragā un nokritīs - un kas tad sadzīs govis atpakaļ mājā?
Bet man maza bēda - nolieku ķeblīša pie svaigākās govs pļekas, un iemīcu abas kājas taisni iekšā kā siltā, smirdīgā šokolādes kūkā. Un nesmird nemaz tik briesmīgi.
Ne uz pusi tik traki, kā cūku vai cilvēku mēsli.
pie govju un pie zirgu mēsliem pierod - un nākošvasar saodusi govju sūdus - es uzreizi atcerēšos par mājām.

Tajā dienā saimnieka dēls precējās, visa māja bija uzposta balta, izmazgāta un izslaucīta kā pati laimas istabiņa, ap katru krēslu apsieti ziedi un vārpas, lai izrādītu godu un cieņu un vēlētu auglīgu, laimīgu, saulainu mūžu.
Es tur arī esmu, bildē, saredzama - stāvu saimniekam aiz muguras, un citā bildē - stāvu aiz ķirša, mugurā man balta kleita. Tad jau laikam tuvojās jāņu laiks, ja ķirši sārtojās.