tante aija
es mīlu tevi, mana kreisā, dubļos izvārtītā ķepa
mana kleinā kāja, deguns mans kurš vienmēr rāda
- jādodas pa kreisi - kreisi vien - uz priekšu!

es mīlu tevi auss kas klausās
kā dzied pīļu spārni kanālam kas pāri laižas

es mīlu tevi resnais mākoni kas žūpojas pār pilsētu kā zvans
un viņa lietus mēles
kas mazgā putekļus no kastaņas

atraitnes kas iespiesta
starp stīvām
vientuļām un aukstām
lienes ielas vecmeitām
stikla acīm pievērtām

ar nogurušiem, smagiem aizskariem
skatās cauri viņas kroņlukturiem

neredz sveces savītas iz baltākā no atlasa un zīda
smalkus origami piedurtus pie vīteņotas koka ādas
kā pie atdzimuša upurzvēra

redz gaismas nāk no piedangātas zemes
un gaismas aiziet
un izdegušas gaismas iedegas no jauna


es mīlu tevi mans vientuļais vītols
tavus zarus apcirpa arborists -
mūsu logi nu bez aizskariem
mūsu istabas nu bez sienām

es nemīlu tevi, tante aija
ar rūguša piena smirdīgiem pirkstiem tu gāji
lauzt mēļos celtnieku ielas ceriņus
bet mēs jau agri bijām cēlušies
un noēduši visas tavas laimītes