Noriet sīpolziedu vijas raudot
mani ceļi ir mīksti un smaržo pēc ādas un roku krēma
netīri šķīvji ir sakrauti kaudzē un paslēpti aiz aizskariem
šķivjos atspīd diena un ceriņu locīšanās
es nedzirdu vēju jo elpoju caur muti
elpoju pārāk skaļi un logs ir aizvērts
kamēr nespīd saule es esmu drošībā
kamēr pulkstenis mani neskaita
es esmu drošībā
un mierā es esmu

uz plastmasas āķīša tavā istabā ir uzkarināta plastmasas kaklarota
inkrustrēta ar rozā plastmasas akmentiņiem
nezinu un izzvairos uzzināt viņas piederību
jau tapat visa siena blenž uz mani izskrāpētām acīm

mani ceļi ir maigi un smaržo pēc ādas
aizverot acis varu saost piparmētras
mentola ledenes un mentola saldējumus
tavos aizskaros ir mentola krāsas ziedi
kuri vijas no griestu stangas līdz grīdai

mana kakla āda ir mīksta un silta
es domāju par persikiem, par aprikožu ievārījumu
par balto miltu izstrādājumiem un pienu
par ādu kas patiesībā ir cieši savilkusies piena plēve
rētaudi kas pārvelkas pāri ledāju izcirstām aizām

es nezinu vai tas mani mierina vai biedē
varbūt man vienkārši skauž