es redzu mutes

es aizeju uz vitrtuvi. es ieslēdzu virtuvē gaismu. viss paliek dzeltens. uz palodzes žūst trauki - es paņemu stikla glāzi, attaisu krānu, noregulēju ūdens siltumu uz "vēsāks", pastiepju roku kurā ir glāze tā, lai glāzes dobums būtu tieši zem palaistās ūdens strūklas, sagaidu, līdz ūdens līmenis ir sasniedzis glāzes malas, aiztaisu krānu, izdzeru ūdeni, ielieku glāzi izlietnē.
es paņemu no palodzes krūzi kurai ir patīkami mīkstas un maigas formas, nolieku viņu uz galda, cenšos klusām jo mamma guļ. paņemu karotīti no trauku žāvētāja, paņemu kafiju no plauktiņa tieši virs izlietnes, kafiju neviens nav atcerējies iebērt burkā tāpēc tā ir kafijas paciņā, tā ir laba un dārga fair trade kafija kas līdz ar kofeīnu ievada tevī arī mirkli pasaulīga sirdsmiera, kas pazūd, kad atceries, ka tu šo vienu kafiju dzer jau kuro nedēļu, un nav tā, ka katru reizi, kad tiek pacelta krūzīte, kāda kolumbieša maciņā parādās spīdīgs sudraba dālderis vai reāls vai rublis vai kāds cits vērtību iemiesojoša objekta nosaukums kādā konkrētā reģionā.
es ieberu divas karotītes kafijas un divas parasta, balta, balināta cukura un samaisu baltos cukura graudiņus ar brūnajiem kafijas graudiņiem, tāpat, kā man to patika darīt bērnībā, un pārleju tam visam pāri verdošu ūdeni. piena nav. es parasti dzeru kafiju bez piena, bet ir pieci no rīta un tas, ka es esmu pieņēmusi lēmumu nedoties gulēt nemaz nozīmē arī to ka ir errors kļūme kļūda gļuks vēlme to novest līdz galam, vēlme ieslīgt ārprātā, vēlme mazliet pajokoties ar nerunīgajiem velliem aiz nagiem, vēlme atkal justies nomodā tā, kā es varu justies tikai negulējusi visu cauru nakti.
un es vienkārši nahuj tvīīkstu kā nogribējies skuķis pēc NOMODA un pēc SAJUŠANAS un specifiski pēc sajušanās ĪSTAM un REĀLAM un (klāt-)ESOŠAM
vai šis ir tas miers? vai šis nekas - vai šis nekas ir tas miers? vai laiks ir kļuvis lēnāks? vai es esmu apstājusies? vai es esmu nomainījusies?

un ko es domāju? ar ko es domāju? ar kuru es es domāju? par ko? kur? kamā? kamā iekšā es domāju?
mani neatstāj sajūta, ka esmu kaut kad atguvusi Lielo zaudēto un tad tas atkal ir izsprucis man cauri nagiem. Bet es nesaprotu, kad. Es neredzu, kā. Es taču biju godīga. Es taču gāju, kur deguns rāda, es taču sēdēju ar vienu roku pie visu vadošās dziļās dzīslas, es taču devos dziļāk un tālāk. Vai es esmu atkritusi atpakaļ? Vai es esmu kļuvusi neredzīga? Vai es esmu nokavējusi savu nomiršanu? Vai vilciens ir aizgājis? Vai kāds mani ir atstājis? Vai es esmu kritusi? Kaunā? Negodā? Pie zemes?

Es sēžu klusumā. Es neko citu kā klusumu savā galvā tagad vairs nelaidīšu. Neuzticos es jums - neuzticos es tam, ko saka man manas acis kaut ko ieraudzījušas. Ko sadzird manas ausis. Neuzticos es sava vēdera sajūtām, kas kā žulti mani dedzina ar karstām tieksmēm un alkām un melo, ka runāšana to vārdā būs runāšana patiesības vārdā.
Es norīšu bultu un stāvēšu kā vīrs līdz atkal varēšu sagumt kā nogurusi māte sagurst par zemi, kā zieds sagurst vīzdams.

es gaidu, kad dievs mani atkal atradīs