smadzenes niez
es gribu rakstīt. bet es nezinu, kā. es nezinu, kur sākt vārdus, un kuriem vārdiem ir vērts piegriezt vērību, un kas no tā, ko gribu pateikt, varbūt vispār nav svarīgi. Es neesmu droša, ko es vēlos panākt. Varbūt sajust atvieglojumu brīdī, kad uzspiests pēdējais punkts tāds smags kā pēdējais akmens saujā. es gribu, lai paliek viegli.
lai man ir tāda sajūta, ka kaut kas lieks ir izelpots ārā. kaut kas nepateikts. atrasts kaut kas sen meklēts un tad kā balta dievišķa gaisma bibliskā gleznā atnākusi piedošana par paša alkām (nepiepildāmā-ītām)
bet manī ir tikai nemiers. nemiers kas niez no iekšpuses niez un niez arvien vairāk un liek sevi mierināt, ka ir taču jāpienāk kulminācijai izvēmienam sprādzienam, kad visas manas lūgšanas taps piepildītas un es spēšu rakstīt.
es varētu to dēvēt par miera meklēšanu, bet tas nav miers, ko es meklēju. miers man ir bijis, miers ir mierā pats ar sevi. viņš tur ir un es viņu lieku mierā. un niez man iekš deniņiem kaut kāds ne-ta gribīgums ne-ta vajadzība.
un periodiski(arvien biežāk) es attopos dienas vidū apņēmīgi veroties cieši sev pierē un zvērot ka jā, nu es esmu sapratusi, nu viss, nu es zinu, ko es gribu. nu es esmu tur. bet tās ir tikai noguruma fantāzijas kuras manu niezošo smadzeņu priekšplānā atkal ir izgrūdusi emocionāla silver mount vai kino dunēšana austiņās jau ceturto stundu no vietas.