gruuti nekljuut baismi pesimistiskam ja luukojoties paari plecam redzi ka suudiigie laiki vienmeer ir smagaaki par laimiigajiem laikiem. un es laikam esmu pati zeme, un ir tik apmaacies, mitrs un miglains
un preteji tam, kaa vareetu likties, zeme zin, ka maakonji ir kustiibai piesietas buutnes, bet staavoklja apzinaashanaas nevienmeer noziimee arii staavoklja izmainjas, un juusma par tik melanholiski apmaakushajaam debesiim paariet, bet maakonji paliek veel ilgi ilgi ilgi, it sevishki jau tajaas dienaas, kad nav nekaada veeja, un viss, kas notiek, paliek uz vietas un piebliivee telpu un padara to cietu un elljainu un neshkiistu.
kad tik biezaa un lipiigaa miglaa pievilgushas ir dreebes, naakamaa seko aada, peec tam kauli, tad plaushas un sirds. samirkt ir vieglaak, kaa izzhaaveeties, un maakonji biezhi vien izretinaas tikai naktii, un taalo zvaigzhnju siltums ir teelains un nesola izzhuushanu.

paaris dienas spiideeja saule un izzhuva manas dreebes un izzhuva mana aada, bet ieksheejie orgaani ir saakushi jau savu aklimatizeeshanos un pielaagoshanos pljuras un lauska eerai un vairs tik vienkaarshi nepadodas sasildiishanai.
tur veederaa ir auksts, auksts kaa skaabeetu kaapostu toverii, un tikpat skaabs.

es nezinu, vai es tur ko varu liidzeet.