garā dienā daudz lidmašīnu
Manai galvai pāri šodien pārlidojušas vismaz deviņas lidmašīnas.
Es nezinu, no kura brīža būtu jāatskaita dienas iesākšanās, bet, ja pēc visas tiesas un taisnības, tad tas būtu ceturtdienas vienos pēc pusdienlaika. Ir trīs no rīta un sešas minūtes un sestdiena ir sākusies un esmu diezgan droša ka tuvāko desmit minūšu laikā mana seja nemanāmi atkritīs pret datora klaviatūru atstājot tajā maigi locītus rakstus. Vismaz labi, ka burtiem nav reljefa.
VIsas lietas pāries!
arī rievas vaigos un nogulētas acis. lūk.

šodien es babītē biju divreiz, vienreiz neplānoti, otrreiz kaut kā muļķīgi. Zini, jau otro gadu vai ik rītu braucu ar vilcienu rīga-imanta, rīga-imanta, rīga-imanta, pēc zolitūdes pieturas drīz jau jāsāk celties kājās (baigi trīc ceļi un es uzkrītu pretīmsēdošajam pasažierim gandrīz vai uz sejas) un dusmīgi jāpurpina, pamanot, ka atkal eksistēju nepareizajā vilciena galā (tajā, kas tālāk un ārā ir auksts un ceļi ir slideni turklāt termoss ir izlēmis atvērties un šalle lien mutē, aiz zobiem un piņķerē vaļā manas septiņpadsmit plombas)
Un ik rītu es mēdzu nodomāt, ha, tie tik būtu joki, ja es neizkāptu imantas stacijā. ja es aizmigtu. nav liela māka, allaž brīnos, kā pamanos uzmosties pavisam laicīgi pirms savas pieturas (gala vai vidus vai ceturtdaļas).
(tagad fonā skan tampāni un bungas lai gaisotni telpā padarītu pilnāku ar sprie-dz-dz-dz-dz-dz-i.

un es aizbraucu līdz babītei!
bija forši
man patika

jūrmalas gatve tur ielien mežā tieši gar zīmi kur izbeidzas, nobeidzas, gārgdama zemē krīt babīte (es tai cietsirdīgi pārkāpju pāri pat nepamirkšķinādama) un šorīt mašīnu ir dikti maz un es eju un jūtos nu nudien kā tāds ceļinieks no ceļinieku romāna, ja aizmirstu savus punktus A un B, vismaz attiecīgajā situācijā. Un sniegs ir apsalis un skaļi skaļi gurkst un debesis mazgājas bālas un vilcieni brauc un savanda sniega virpuļus sev gar riteņiem, man gar seju, bet tikai mazliet, un man galvai pāri pārlido lidmašīna, un man galvai pāri pārlido vēl viena lidmašīna.

un es ierodos skolas pagalmā tieši brīdī kad sešas vai piecas mūsu galvas stāv ap sniega kaudzi un smēķēdamas apspriež visas vēlamās un nevēlamās rīcībiespējas (prakses uzdevuma pildīšanai, tas ir, afišas uzņemšanai priekš neeksistējoša (šķiet) bezslēpju slēpošanas sacensību paaaaasākuma)
Mana rudā labākā draudzene sarauc uzacis un aizpogā manas mēteļa pogas kamēr es atgāzusi galvu pret debesīm rūcu un sildu rokas vienā nospertā dūrainī.
Kāds brīnumdaris vai sliņķis vai vienkārši vējš ir vietām uz ceļiem attīrījis ledu no sniega se(ga)s un cilvēki ir laimīgi un cilvēki lauž kaklus, katrā ziņā briesmīgi aizraujoši (kad sieviete gados ar kažokādas mēteli un sarauktu degunu pēkšņi sāk dejot čimičangu taciņā starp izcirtumu un kazu piknika parku)

///


es biju domājusi pabeigt šo postu bet to tā arī neizdarīju un lai tad viņš ar elpo nepabeigts kā mūžīgs atgādinājums man, ka nē, ja nepierakstīšu, tad visticamāk, visos sīkumos lietu notikumus neatcerēšos, jo tiem pāri allaž krājas jauni un jauni