viņi (lielie smagie dienu akmeņi) ielien zābakos un sēž tur nodevīgi saliekušies kūkumā
es tos uzvelku kājās un brienu uz pilsētas centru apsildīt rokas pie ņudzošiem pūļiem
auļojošajiem mežonīgo rietumu zirgiem kas sinhroni šķērso ceļu pie zaļās gaismas
nevienādos intervālos ar apstāšanos bet neuzkavēšanos
es apvelku loku ap aspazijas un raiņa bulvāri un palieku pie kanāla operas malā kā aukstas bučas no tāla ciemiņa
starp divām tik tuvu esošām rokām
ir vēls vakars vakars ir vēls
pīles kā karuseļos nēsā uz muguras maizi un maize dzeļ asnus to ādā tur izplauks bads
es esmu aizpeldējusi kā no jūgendstila mājas sienas neatraujams ornaments
no kanāla tajās dienās kad vēl mitrums jūtams tika cauri manai ādai
un pilsētas ritms pukstēja vienā ritmā ar manu un vienā ritmā ar dienām
nevis tik slimiski aritmiski kā šodien un visas pārējās dienas kopš mazliet par dziļu bija nokļuvis aukstums
un atdzesējis siltās upes un padarījis miklumu šķiedrainu un asu
xx