es reducējos līdz šim vienam ar skaitli divdesmit trīs iezīmētajam autobusam
mazliet kustos it sevišķi kad viņš piebremzē
pietura daugava gribētos izkāpt bet aukstumā nav tik romantiski
un tas ziemeļu distantais raupjais šarms izbeidzas brīdī kad aukstumā apsalst pirksti
nostādot mani neveiklā situācijā kur mana griba grib to ko es nemaz negribu
t.i. atrasties siltumā, mājās, kaut kādā konvencionālā vietā
iestādē punktā kur uzbaroties sasildīties padzerties pagulēt
bet es taču gribēju būt prom-gājējs atradējs aizgājējs
brīvais cilvēks
un nevaru vairs saprast vai dienišķais ritms mani nomāc vai mierina
vai alkas pēc izraušanās ir apmierināmas tikai ja pastāv solījums atkal atgriezties mājās
vai manam spītam ir mērķis ārpus vai tikai uz sevi
kožu kaulā karotē zupas šķīvī skatos sienā siena ņirb
laiks nekur neiet
paliek tepat ar mani, lai kur es ietu nevaru aizmukt
es mēģinu viņu izspiest no sevis bet man šķiet ka šī
pretēji visu teiktajam patiesībā ir simbioziska savienība
(vai mēs esam divi? istaba pilna ar papīra kuģīšiem)
es peldu viņos visos no malas
es aizpeldu aizpeldu aizpeldu aizpeldu
operators skatās un operē ar leņķiem (lai iegūtu dramatiskāku
efektu viņš visu filmē no apakšas tā, ka mana galva izskatās
kaut kur augstu un tālu un nav nolasāma ne mana sejasizteiksme
ne ātrums ar kādu es reaģēju uz ziņām (ziņas nav labas))
galu galā filmai nepiešķirs budžetu bet es dabūšu kaseti
kuru man nebūs kur atskaņot un būs slinkums iet pārrakstīt diskā
kādu dienu mēs piedzersimies
un kasešu lentēs izdekorēsim viesistabu