Zobratā aiz pulksteņa stikleņu zilajām
acīm vinš nomēra savu
pacietības mēru
atstāj atzīmi uz 1,0
pieceļas, uzliek rokas uz ribām, izkrakšķina muguru

vienu mēriņu man vienu mēriņu mīļajai
viņa nedzer bet noreibst tāpat
apdullusi no upēm kas tumīgi sitas
pret ādu pret vaigiem pret lūpām
sārtas tās pavērtas
acis valgas un pūdera zilas

viņi ir modificēti viņi ar lēcām zilajām
viņi ar vienu tēvu un vienu māti un vienu kļūdu
pasaules ģenētiskajā kartē
aplaupīti vai laupītāji
bandīti aukstiem skatieniem ledus nažiem ledus karalienes
ledus asmeņi ledus nagi ledainas balsis ledainas sirdis

ledus zilas acis protot tikai stingt un kust
pārāk tālu no miesiskas tveices un tuvības alkām
tie zilie mehāniskie mīlnieki kalpi atlaisti no amata
izmesti sniegā par neprastmi reproducēties par neprasmi gribēt
siltas sarkanas mīkstas miklas tumīgas tuvības tveices

par viņas negribēšanu un viņas pielūgšanu zākāti
ne art
ne ecēt
celt templi svecēm un sveces lai degot kūst un kusušas deg no jauna
pil sveķi pirkstiem pāri
un nopil uz zemes bez sekām
nemijas miesas vietām uz vietas
nav jāstāv uz vienas kājas
nav jāguļ ar abām gaisā
tikai sveķi sveķi pil zemē
tiem apkārt augs sūnas un akmeņi, varbūt sēnes

es varu droši likt roku uz sirds
ka nespēju gribēt bērnu
varu gribēt tikai sapni
par vēl vienu cilvēku
cik svešu tik savu cik manu tik tavu
varu gribēt tikai turpinājumu
un turpinājums ir pretimnākošs

šī diena mani jau gaida
luksoforu zaļās gaismas iedegas īstajā mirklī
abrenes ielas autobuss mani jau gaida
mani gaida universitātes durvis atvērušās tad
kad tām ir ticis nolikts laiks atvērties
cilvēki, visi, pēc viena laika, mani gaida
un gaida dienu
un diena mūs gaida
viņa pilna
diena ir grūsna
un viņa tikai dzemdē un dzemdē
un turpinās kā liels dzijas mākonis

eju ar atplestām plaukstām
diena mani kā kuģi stumj pa ielu uz priekšu
lai kur arī es gribētu doties
pūš īstais rietumu ziemeļu dienividu austrumu vējš
karodziņi noskan dzin dzin
esam galā ha hā
esam sākumā un tālāk

Tālāk pūš liels jūras vējš