Noliegumā nolaideni nolaiž plecus lauskas
no manas mēles nekūst
atspoguļojas škirotavas kravas vilcienu sodrēji
sievietes balss krieviski atbalsojas
nezinu ko viņa saka

palien zem mēteļa lauska plauksta
no liesas velk lāstekas
baltas piramīdas izvietotas skrimšļos
pēc fibonači
ievijas skalpā un daiviņas sēkliņas kaltušas
izspļauj uz ietves

ielas šalles siltas mīkstas smirdīgas
pilnas cigarešu dūmu kvēpu
gramstās ap maniem logiem redzu
dzelteni dzelteni jumtu gali
kā pirksti vienīgā kaisme
iztek iztek pa renstelēm

bango krūškurvis vēders dziļās elpās
pēc vārda pēc taustes
atrod mezglus un pieķeras
nesolas atsvabināt tikai kā pulksteņa
pendeli pietur lai
netramda cīruļputeņus viņi
mierīgi pārlaižas mājās galvu zem spārna

gurkst gurkst
tavs ceļš uz mājām
gurdi aizveras dienas un durvis
atkal un atkal
mēs piestājam dienvidu oāzes
smaida