Paldies gaismas diedziņam manī, kas dažkārt liek sev sekot un tu seko. Un dažkārt viņš aizved tevi tur, kur tu sajūties...kur tu sajūties kaut kā netā, ne savā vietā. Un tu beidzot to pamani -- šī nav tava vieta, te tu nejūties labi.
Un kā izrādē tev acu priekšā izspēlējas ainas, kuras skaidri, kā bērnam stāstot, parāda ļaudis un lietas tādas, kādas tās ir, kādas tās vienmēr patiesībā ir bijušas, un tu saproti, ka tev nepatīk. Ka tev nekad īsti nav tās patikušas, vienmēr kaut kas ir bijis mazliet šķībi, mazliet neērti. Varbūt tev likās, ka tajā ir kaut kas risināms, ka šis saspringums reiz kulminēs un eksplodēs patiesības un mīlestības mutuļos, ka tas tiks pārvarēts.
Tāda mācība. Varbūt nudien dažkārt ir tā: reizēm mēs paši, neviena nelūgti un neskubināti, uzliekam sev par pienākumu risināt to, kas nav jārisina, pārvarēt to, kas nav jāpārvar. Varbūt ir saspringumi, kas vienkārši ir saspringumi, un par tādiem tos arī jāpieņem. Nevajag mēģināt no akmens izmīcīt mīklu.