ir pēcpusdiena, es sēžu kafejnīcā un izliekos, ka klausos. bet patiesībā es domāju par tevi, vai drīzāk - domāju uz tevi. domāju ap tevi. tās ir nekonkrētas domas, drīzāk vīzijas. mans ķermenis domā par tevi, manā vēderā ir tauriņi, ja es tevi tagad satiktu, ja tu tagad ienāktu šajā kafejnīcā, es samulstu un nezinātu, ko teikt, tāpēc kļūtu ļoti asprātīga, tā apslēpjot savu mulsumu.
es domāju ap tevi, bet tās nav ilgas, tajās nav nekā izmisīga un tajās ir tikai izmisums. es jūtos privātīpašniecika, es jūtos lepna, es tevi gribu un es gribu, lai visi zina, ka tu esi mans. bet es esmu labi audzināta, tāpēc paturu to pie sevis. lielīties - tas ir bezgaumīgi. bet man ir laba gaume, esmu gaumīga sieviete.
šodien es braucu ar riteni un jutu, kā minoties mani gurni kustas ap sēdekli, piepeši man šķita, ka visi to redz, ka visi redz, cik ķermeniska es esmu, ka visi, kam pabraucu garām, var sajust manu ķermeni. es jutu savus gurnus kustamies un domāju par tavu locekli, vai tā ir peņa skaudība? man ir tikai tava peņa skaudība. es gribētu, lai tas man vienmēr ir līdzi, un es to varu spaidīt pirkstos, lai nomierinātos. es gribētu to mīcīt un spaidīt - tādu mīkstu un atsperīgu un elastīgu un siltu - piespiest pie sava vaiga un nomierināties.