romantizējiet dzīvi
Lūk, nevajag pārlieku sakust ar dienām kopā. Tad viegli pagurt, bet paguris cilvēks kļūst neapmierināts, vīlies un kašķīgs. Laiku pa laikam vērts pakāpties solīti nostāk un uzlūkot savu dzīvi, it sevišķi šo neseno, kuru veido pāris mēneši pirms un pāris - pēc tā mirkļa, kurā nu atrodies tu.
Esmu redzējusi internetā viedokļus, ka tas esot nepareizi - romantizēt lietas. Jebkādas lietas. It sevišķi viņiem nepatīk, ja tās ir sliktas, bēdīgas lietas. Lūk, man šķiet, ka tās ir pilnīgas muļķības. Man šķiet, ka cilvēki, kas to saka, vienkārši nekad to nav pamēģinājuši. Viņiem šķiet, ka dzīve ir grūta un nekas to nevar padarīt vieglāku. Vai varbūt viņi domā, ka ciešanas tiek apgānītas, ja tām piemīt skaistums. Man tas šķiet skumji. Es izvēlos tā nedomāt.
Bez šī smalkā plīvura pasaule ir auksta un cieta. Bet cilvēkam ir dota spēja radīt stāstu, cilvēks spēj rast mierinājumu, piešķirot laicīgajam mūžības slāni, kādu netveramu sapni, kas virmo starp molekulām, un padara šo pasauli tuvāku un draudzīgāku.
Kā vēl mēs spētu turpināt dzīvot, mīlēt, audzināt bērnus pēc karu šausmām, pēc slimību posta, kā mēs spētu izturēt nebeidzamas drausmas, ja mums nebūtu dota šī spēja visu pārvērst par stāstu? Tikai caur stāstiem mēs varam rast mierinājumu, cerību, atgādinājumu par gaismu, kura turpina spīdēt cauri pat visdziļākajai, baismākajai tumsai. Un nav pat jānotiek katastrofai - cik bieži cilvēks savā dzīvē attopas pazaudējies, zaudējis spēkus, spiests izdzīvot dienu pēc dienas pats nezinot, kāpēc, bet nespēdams aiziet? Vai tas nav mierinājums - spēt lielās sērās ieraudzīt to skaistumu?
Kad man ir ļoti smagi, dažkārt vienīgais mierinājums ir brīži, kad spēju uz mirkli pakāpties solīti atpakaļ, lai uzlūkotu mirkļa kinematogrāfiju. Kā skatoties filmu. Ir tik smagi, bet vismaz ir skaisti.