kad skatos uz lieliem, skaistiem bērziem, mani pārņem tāda pati apbrīna un aizgrābtība kā tad, kad u
kad skatos uz lieliem, skaistiem bērziem, mani pārņem tāda pati apbrīna un aizgrābtība kā tad, kad uzlūkoju tavas kājas



cik skaisti ir vientuļie bērzi
cenšos izsekot saspringto elpvadu ceļiem
tie ved aizvien augstāk un mani pārņem
savāda līksme, spirdzinošs skurbums

cik milzīgs šis koks
cik trausls
kā devadasi pirksti
zaru skaras slavē Dievu

nespēju novērst acis
kad esība atklājas manā priekšā
tik kaila un vienkārša
satriecoša kā nāve