plats mirklis tukšas līnijas
Šodiena ir viena no tām dienām, kuru nav.
Bezbrīnumu kluss. Uzmanība aiztecējusi pa perifēriju kā tas šķidrums ko no acīm izpūš vējš un kurš aiztek pāri deniņiem. Šodien nekas nav uzmanības centrā. Šodien es nevaru sev neko pārmest. Vieglu ieinteresētību laikā.
Atceros neko no sevis negaidīt. Atgādinu sev, ka jāpārstāj sev atgādināt. Nekā. Nekā. Nekā. Tam nav nekādas nozīmes jo es vienkārši rakstu tukšus vārdus jo šodiena ir tukša diena, šodienai nav acu šodiena ir līnija kalendārā starp datumiem. Viņas nav. Bet es tieku tālāk.
Runājot par atspēriena punktiem.
Man arvien mazāk šķiet ka manā dzīvē notikumi ir risinājušies cēloņ-sakarīgi. Varbūt. Dažkārt. Vai pēkšņi impulsi arī ir cēloņi vai tomēr sekas? Kaut kas man saka, ka tam nav nozīmes.
Tu atkal ņemies. Tu atkal kaut ko gaidi. Atklāsmi. Varbūt. Un vēl sliktāk taču ir fatāli sev nobliezt priekšā kādu monumentālu un ironisku patiesību lai varētu sevi attaisnot. Vai par sevi pasmieties. Vai nejusties slikti, kad par tevi pasmejas citi. Cērt man, jo es pats jau sevi esmu cirtis! Tu saki bet bikšku kabatā tev ir paslēpta saņurcīta šņupdrāniņa.
Tā neesmu es tas ir tikai pilnmēness tas ir tikai vējš galvā es taču esmu stabils celms.
Kāpēc manam turpinājumam jāattaisno mana eksistence. Šī brīža sakņupusī mirkšķinošā saldirūgti dvesošā eksistence.
Ak
Nākotnes nav saproti. Manas ilgas ir tikai ļoti ļoti plats mirklis. Tik plats ka tu esi viņam pašā malā un es kā ar virvi rāpjos uz to jo mana apziņa vēl nespēj būt viņā visā reizē, bet es taču zinu un tu taču zini ka viņš nāk tātad jau notiek. Nolemts. Saproti?