Jau otro nakti pēc kārtas neesmu aizgājusi gulēt. Es jūtu bezmiega ietekmi uz savu psihi, es ievēroju kā aizvien ātrāka un ātrāka kļūst manu noskaņojumu nomaiņa. Es gribētu teikt, ka esmu iemācījusies palikt kaut kur nostāk, ieturēt distanci no šiem stāvokļiem un tos vienkārši novērot. Bet tā nav, katrs nākamais noskaņojums mani aptver kā paisuma vilnis un es aizmirstu, ka pastāv arī pasaule virs ūdens virsas. Es aizmirstu, par spīti tam, ka atkal un atkal izkļūstot krastā to piefiksēju. Mana ticība ir pārāk stipra, mana ticība ir bīstama. Tā ir lielāka par mani, tā nostājas mana saprāta vietā un aptver pasauli man apkārt, un es to pieņemu kā vienīgo. Un kad to nomaina cita, es tikpat viegli noticu tai, manā prātā nav nekādas patiesas pretestības.