laix
rokas
dziļi līdz saknēm
līdz atrod sen atstātas pēdas
zeme apvilkusies ap laiku
tas kā burciņa aizvaskots

atslēdziņa ir dvaša
no ķermeņa kas vēl nes siltumu
no lūpu vārtiem kas ceļu ver
balsij

un tikai ar dzīvas mutes vārdiem
var no jauna izsacīt tos
ko izrunājusī mute
sen ciet

un tikai ar siltām pēdām
var no jauna iziet tos ceļus
ko izstaigājušās kājas
ir rimušas kustēt

skaties
kā adata ciparnīcā
vienu laiku ar citu saauž