nekārtīgs skatiens pāri tava auguma krastiem
es jūtu kā vēji aiz horizonta
piepilda tevi ar elpu

plauksta noglāsta kāpas
krīt ēna un salūzt bez skaņas

tu esi par mani īstāks
kaut arī tev nav miesas

smiltis izveido figūras
tad atkal sabirzt
sāls saēd elpu atstājot robus plaušās

lūdzu atļauj man tuvāk
pienākt
es zinu
ir auksti
un ledus tev pāri ir apaudis sarmu

rokas gaida atļauju pieskarties

tu esi atspulgs un gaisma kas atspīd
tu esi zem ūdens paslēpta gaismas šautra

visa pasaule klausās un zin
man jāpaliek šeit līdz tu tapsi
kā bākai kā bojai kā priedei

mēs zinam
ka kaut kam esam

mēs kaut kam esam