kaut kas vienalga kas banāli nebanāli sāpes
vienīgais kas no manis izvelk sūrsnu ir mūzika. tā kā strutas izvelk, saprotiet. vajag tikai atrast pareizo dziesmu. kad divas sāpes saskaras tās izlīdzina viena otru, tās vairs nav iekšpusē, tās atrod kaut ko ārpus tevis un atlaiž. tām vajag, kur pieķerties, tām vajag iemiesoties, un tās iemiesojas sev līdzīgajā.

''visa pasaule ir miljons sāpes, kad raudu es smejies tu cerībai vilnis krastā otreiz neatnāk''

lai tiktu galā ar savām bailēm no banālā es cenšos to izprast un cenšos lietot vārdus kuri tiek uzskatīti par banāliem lai gan patiesībā banāls nav neviens vārds tikai tā LIETOJUMS. Ja tu izmanto vārdu (un runa vienmēr ir par abstraktiem vārdiem) lai izpaustu kaut ko kas IR, tad tas nav banāli, bet ja tu izmanto vārdu tikai tā NOZĪMES pēc un lai gūtu to, ko var gūt šo vārdu izpaužot (tam runas aktam bija nosaukums ko piemirsu) tad tas IR banāli, t.i. izmantot vārdu mīlestība vnk vārda pēc ir banāli, bet teikt ''es tevi mīlu'' ja tam ir reāls referents, t.i. sajūta ka ''mīli'' un tu to padari pieejamu pasaulei nosaucot VĀRDĀ tad tas NAV banāli un tagad es izmantoju vārdu SĀPES pat ja to uzskata par banālu jo to atkārto daudz bet tomēr man tas ir privāti un neviena pati īsta individuāla pieredze nevar būt banāla, tā var būt banāla tikai STATISTISKI jo skaidrs ka mēs atkārtojamies tomēr mums pašiem viss ir vienreiz un tikai vienreiz un tāpēc es sev ļaušu rakstīt tik banāli cik var ar domu ka tad atnāks īstie vārdi un es atkal spēšu parakstīt tā kā man liekas ka ir labi jo šobrīd man NESANĀK punkts